Tomass ir HIV pozitīvs. Viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kas nebaidās par savu slimību runāt, atklājot seju. Viņa stāsts ir skaudrs un drūms, bet pēdējos gados Tomasa dzīve ir iekrāsojusies gaišākos toņos. Pēc smagas bērnības un mēģinājumiem aizmirst savas problēmas ar narkotiku palīdzību viņš ir sācis jaunu dzīvi – brīvu no atkarībām un ar cerību uz laimi un mīlestību.
Tuvojoties Pasaules AIDS dienai, ko tradicionāli atzīmē 1. decembrī, piedāvājam rakstu sēriju, kurā HIV pozitīvi cilvēki uztic savu stāstu kādam sabiedrībā zināmam cilvēkam. Sarunājoties par dzīvi, infekciju un citām tēmām, šie cilvēki mēģina atklāt, kāda ir HIV seja pašlaik un kā tā atšķiras no stereotipiem un priekšstatiem, kas valda sabiedrībā. Ar Tomasu tikās un viņa stāstu uzklausīja žurnāliste un pasniedzēja Ieva Adamss.
Tomass ar HIV inficējās, lietojot narkotikas. Tas notika pirms 13 gadiem. Lai arī valda uzskats, ka šādi inficējas ļoti daudzi HIV slimnieki, pēdējo gadu laikā situācija ir strauji mainījusies un visbiežākais inficēšanās veids ir heteroseksuāli dzimumsakari, slimība var skart ikvienu. Pašlaik Tomass no narkotiku un alkohola atkarības ir atbrīvojies un dara visu, lai sakārtotu savu dzīvi. Viņš ir atradis darbu, viņam ir draugi, kam var uzticēties. Tomass atklāj, ka pašlaik mēģina sakārtot arī savu emociju pasauli, un kā vienu no lielākajiem panākumiem viņš min to, ka ir iemācījies mīlēt sevi un spēj iemīlēt arī citus.
Mācīties just un saprast: bērnībā piedzīvotais neļauj būt laimīgam šodien
"Tev nebija pietiekama vecāku ideāla, kam līdzināties? Kā tu domā, cik ļoti tas ietekmēja tavas dzīves izvēles, par kurām mēs šodien runāsim?" vaicā Ieva. Tomass savu atbildi iesāk ar paskaidrojumu, ka ļoti mīl savu tēvu, ka viņš bija labs cilvēks un viņam piemita daudz lielisku īpašību. "Vienkārši alkoholisms lika viņam dažos brīžos rīkoties ļoti neadekvāti. Tagad es to saprotu, bet man kā bērnam to bija ļoti grūti saprast – kāpēc es dabūju pa muti, kāpēc mamma "atraujas"."
"Kā tu domā, vai tev izdosies atrast mīlestību? Un cik lielam riskam no fiziskā aspekta šī mīlestība tiks pakļauta?" jautā Ieva. "Riskam nekādam, absolūti," norāda Tomass, paskaidrojot, ka, lietojot zāles, vīruss ir nomākts, viņš nevar nevienu inficēt. Tomass ir pārliecināts, ka no laimīgām attiecībām viņu pašlaik attur bailes uzticēties un viņa emociju pasaule.
"Es agrāk jutos ļoti nevērtīgs un nevienam nevajadzīgs," atklāj Tomass. Viņš kādreiz nedomāja par to, vai viņam meitene patiešām patīk, bet priecājās par to, ka vispār kāda viņam pievērš uzmanību. Pats viņš vienmēr ir vairījies uzrunāt meitenes, kas viņam patīk, jo baidījās viņām sabojāt dzīvi. "Es domāju, ka es tagad varētu mīlēt. Kādreiz es nemaz nevarēju, es vienkārši mēģināju kaut kā izdzīvot, kaut kā "izkruķīties". Man šķiet, ka tagad es spētu iemīlēt, un tas jau ir tas galvenais," viņš atzīst.
Atraidījumi un patiesas draudzības, ko pārbauda ziņa par HIV
Tomasam ir draugi, kas viņu atbalsta un ir blakus. Uz Ievas jautājumu par to, vai viņi arī ir HIV inficēti, Tomass atteic, ka tikai daži no viņiem ir HIV pozitīvi. "Es tā nedalu draugus," nosaka Tomass. Ieva piebilst, ka arī viņa savus draugus nešķiro pēc diagnozes: "Man ir draugi ar HIV un ir draugi bez."
Kad Tomass uzzināja, ka ir inficēts, viņš bija attiecībās. Pirms diagnozes viņš bija apsvēris domu ar draudzeni apprecēties. Deviņus mēnešus viņam ar partneri bija ļoti aktīva seksuālā dzīve, tad viņš uzzināja, ka ir HIV pozitīvs. Pēc ziņas, ka Tomass ir inficēts, draudzene kļuva nikna, jo baidījās, ka viņa būs inficējusi vairākus citus vīriešus, ar kuriem viņai tajā laikā bija intīmas attiecības. Ja Tomass nebūtu uzzinājis par savu infekciju, arī par partneres sānsoļiem nebūtu uzzinājis. "Redz, man parādīja, ar ko es vispār gribēju būt kopā," notikušajā pozitīvo cenšas saskatīt Tomass.
Viņš norāda, ka saprot bijušās draudzenes bažas, jo arī pašam pirmā doma bija par to, ka viņš kādu varētu būt inficējis: "Ne par sevi, pirmais bija par citiem." Par laimi, viņa partnere nebija inficējusies. Ieva atklāj, ka arī viņa vienreiz nolēmusi pārbaudīt, vai nav inficējusies ar HIV, – kāpēc gan ne? Atbilde bija jāgaida vairākas dienas. "Es nekad neaizmirsīšu tās trīs dienas savā mūžā, to paniku, ko es pārdzīvoju." Arī Ieva satraukusies par visiem, ko viņa būtu varējusi inficēt, un domājusi – ja viņa būtu HIV pozitīva, tad tas skartu ne tikai viņu, bet arī viņas bērnus.
Stereotipi un nosodījums, no kā nav iespējams izbēgt
Uz Ievas jautājumu par to, vai HIV skar tikai cilvēkus ar noteikta veida paradumiem, atkarībām vai seksuālo orientāciju, Tomass atbild: "Tā bija agrāk." Pašlaik situācija ir mainījusies, lielākā daļa cilvēku inficējas heteroseksuālu kontaktu ceļā, jo neizsargājas. Viņš norāda, ka sabiedrībā ir ļoti liels nosodījums pret cilvēkiem ar HIV, kas neļauj viņiem būt atklātiem pret saviem partneriem, kā arī kavē cilvēkus no testu veikšanas.
Arī Tomass ir saskāries ar atraidījumu un nosodījumu pēc tam, kad cilvēki uzzināja par viņa diagnozi. "Kas šobrīd ir mainījies? Kāpēc tu ne tikai piekriti intervijai, bet arī nolēmi parādīt savu seju? Tu nedomā, ka tas atkal radīs jaunas grūtības, kuru, kā šķiet, tavā dzīvē netrūkst?" vaicā Ieva.
"Līdz brīdim, kamēr neviens nezina, ka es esmu HIV inficēts, viss ir labi – super čalis Tomass! Tikko uzzina, ka man ir diagnoze, – nē, šo mums nevajag," par attieksmi pret sevi stāsta Tomass. "Sabiedrībā tas stāv uz vietas." Tomass ir pārliecināts, ka par šo tēmu vajadzētu vairāk runāt, jo pat ārstu attieksme bieži ir neizprotama. Tomass ir saskāries ar situācijām, kad nevar saņemt medicīnisko palīdzību, jo ir HIV pozitīvs. Viņam bija smaga infekcija kājā, bet ārsti ieteica to dziedēt pašam, nevis doties uz slimnīcu. Tikai viņa neatlaidība un uzstājība ļāva viņam satikt ārstu, kas sniedza palīdzību un izrādīja neizpratni par to, kāpēc tas netika darīts nekavējoties.
Tomass norāda, ka tie draugi, kuri arī ir HIV pozitīvi, ļoti priecājas par viņa drosmi runāt atklāti un ir aicinājuši viņu stāstīt par dažādām situācijām, kurās viņš saskāries ar diskrimināciju un stereotipiem, – tādu nudien nav maz. Viņš ļoti cer, ka viņa atklātība būs kaut neliels solis pretim attieksmes maiņai. Viņš saprot, ka viss neizmainīsies vienas dienas laikā, bet katrs solis uz to ir nozīmīgs.
Man ir dota otra iespēja, un es negribu to sabojāt
Viņš izmēģināja dažādus rehabilitācijas veidus, apmeklēja atbalsta grupas un darīja daudz citu lietu. "Visu, ko vien es varēju," norāda Tomass. Veselības dēļ viņš neredzēja jēgu dzīvot – Tomass bija slims un lēnām mira. "Tad es turpināju vienkārši lietot un domāju tā arī nomirt. Nu, bet ko?" viņš atklāj.
Tomass norāda, ka nevēlas ieslīgt detaļās par to, kā tieši izpaudās viņa slimība, bet stāvoklis bija ļoti slikts. "Es miru, un man bija ļoti slikti, bet es miru ļoti lēni. Ar tādām mokām." Tomass atceras laiku, kad gulēja slimnīcā un sāpju dēļ varēja zaudēt samaņu, pat diennakti. Ārsti un medmāsas brīžiem regulāri nāca pārbaudīt, vai Tomass nav jau miris.
Tomass atklāj, ka veselības stāvoklis pasliktinājās pakāpeniski, tāpēc viņam bija sācis šķist, ka nespēks un visas pārējās sajūtas ir normālas. Pirms terapijas uzsākšanas viņš svēra mazāk nekā 55 kilogramus. "Es jau vairs neatcerējos, kā tas ir, kad ir labi." Tomass nespēja noticēt, ka jūtas tik labi. Uzzinot, ka vīruss viņa asinīs nav atrodams, viņš pārstāja lietot narkotikas. Jaunais vīrietis norāda, ka ir saņēmis otru iespēju un nevēlas to izniekot.
"Es negribu savā jaunajā, foršajā dzīvē visu bojāt ar narkotikām, jo es zinu, ka ne jau narkotikas, bet es pats esmu savu dzīvi bendējis," noteic Tomass.
Materiāls tapis sadarbībā ar atbalsta grupu inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem "Agihas" un apvienību "HIV.LV", atbalsta "Glaxo Smith Kline Latvia".
LV/HIV/0058/17
11/2017
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
