Viņš atnāca ar rozi un gaļas gabalu. HIV pacienti uztic Intaram Busulim savu mīlestības un cerību stāstu  (10)

Tuvojoties Pasaules AIDS dienai, ko tradicionāli atzīmē 1. decembrī, piedāvājam rakstu sēriju, kurā HIV pozitīvi cilvēki uztic savu stāstu kādam sabiedrībā zināmam cilvēkam. Sarunājoties par dzīvi, infekciju un citām tēmām, šie cilvēki mēģina atklāt, kāda ir HIV seja pašlaik un kā tā atšķiras no stereotipiem un priekšstatiem, kas valda sabiedrībā. Ar Valdi un Kristīni satikās Intars Busulis.

Saruna ar Intaru izvērtās ļoti brīva un nepiespiesta, pilna joku, smaidu un smieklu. Novērtējis, ka Kristīne un Valdis izskatās veseli un laimīgi, un noskaidrojis, ka arī HIV slimnieki var dzīvot pilnvērtīgi, neapdraudot citus, Intars pievērsās tēmām, kas nav saistītas ar veselību, – pāra nākotnes plāniem, dzīvi mazpilsētā un kopīgiem paziņām, jo, kā izrādās, Intars pazīst ļoti daudzus cilvēkus. Diemžēl, lai saglabātu Kristīnes un Valda anonimitāti, kas viņiem ir svarīga sabiedrības aizspriedumu dēļ, daudzas stāsta detaļas nācās izlaist.

"Nē, tagad jau vairs nē. Ja vienā dienā tev pasaka, ka tu esi inficēts un, varētu teikt, slims ar pasaulē neārstējamu slimību, nebūs tā, ka tev tā būs ļoti priecīga ziņa, vai ne? Ir jau jāpaiet laikam, kamēr to visu sagremo," skaidro Kristīne. Viņa arī norāda, ka pastāv atšķirība starp HIV un AIDS. AIDS ir HIV vīrusa beigu stadija, kad cilvēka organisms vairs nespēj pretoties dažādām blakus saslimšanām. "HIV – tas ir vīruss, kas dzīvo organismā," skaidro Kristīne. Cilvēks var dzīvot ļoti ilgi, nezinot, ka viņš ir HIV pozitīvs.

Tā notika arī ar Kristīni. Viņa par savu slimību uzzināja pirms diviem gadiem – 2015. gadā. "Es esmu no tiem cilvēkiem, kas iet pie citiem cilvēkiem un jauniešiem un stāsta, kā vajag darīt vai kā nedarīt, lai tā nebūtu, un tad man pašai tā sanāca. Par HIV uzzināju, veicot eksprestestu."

"Nebija nekāda iemesla, ja? Vienkārši veicāt testu un – lūk!" par iemesliem, kāpēc Kristīne nolēma veikt pārbaudi, vaicā Intars. "Jā. Bija liels pasākums, un es biju viens no tiem cilvēkiem, kas organizēja šo pasākumu, un nolēmu arī veikt testu," atceras Kristīna. Viņu pasauca malā, lai aprunātos. Pēc tam viņa veica atkārtotu testu, un rādītāji bija tik slikti, ka viņa nekavējoties saņēma terapiju. Ārēji nekādu pazīmju nebija. Kristīne uzskata, ka inficējās savu iepriekšējo attiecību laikā.

"Man nedaudz citāds tas stāsts. Es uzzināju tikai pirms gada," iesāk Valdis. Viņš bija precējies, un viņa sieva saslima. "Mēs visu laiku nevarējām atrast, kas par vainu." Tā kā vietējie mediķi palīdzēt nevarēja, Valdis ar sievu devās uz Rīgu, kur viņai atklāja HIV. Viņai jau bija AIDS stadija, tāpēc sievieti glābt neizdevās.

Tad testu veica arī Valdis, un izrādījās, ka arī viņš ir HIV pozitīvs. Tas notika 2016. gada jūlijā. "Es jau nezinu, cik ilgi esmu inficēts," atklāj Valdis. Viņš bieži juta nogurumu un vājumu, bet nevarēja pat iedomāties, ka tā iemesls ir šī slimība. Arī Valda stāvoklis bija tik slikts, ka ārsti ieteica nekavēties un uzsākt terapiju.

"Kā terapija izpaužas?" vaicā Intars. Kristīne skaidro, ka terapija nozīmē regulāru zāļu lietošanu. "Man ir viena tablete dienā, Valdim ir divas." Zāles ir jālieto visu mūžu. Valdis piebilst, ka ir ļoti svarīgi nepārtraukt lietot zāles, jo tad slimība atgūs spēku, kā arī var izveidoties rezistence pret konkrētajām zālēm un to lietošanu nebūs iespējams atsākt. Zāles atrodas valsts kompensējamo medikamentu sarakstā, tāpēc tās nav jāpērk par pašu līdzekļiem.

"Man ar terapiju ir tā, ka es jūtos tik labi, ka vispār aizmirstu, ka zāles ir jāiedzer, un tad man ir uzlikts atgādinājums," teic Kristīne. Arī Valdis norāda, ka jūtas labi un tāpēc ir uzlicis atgādinājumu, lai neaizmirstu iedzert zāles. Intars norāda, ka gan Kristīne, gan Valdis izskatās vesels un aktīvs cilvēks. Viņš piebilst, ka Valdis pat izskatās pēc sportista.

Draugi un daudzi tuvinieki nezina, kāpēc nomira viņa sieva un ka viņš ir inficēts. To, ka sieva nomira no AIDS, viņš pastāstīja viņas bērniem – saviem audžubērniem. Tikai pavisam nedaudzi cilvēki zina, ka viņš ir inficēts. Lai pierastu pie jaunās dzīves situācijas, viņš apmeklēja psihologu, bet vēlāk pievienojās HIV pacientu atbalsta grupai.

"Tad mēs arī grupā satikāmies," stāsta Kristīne. Uz Intara jautājumu par to, kā Valdis nolēma tomēr uzsākt jaunas attiecības, viņš nosaka: "Nu ko – smuka meitene. Kaut kā man te tās smadzenes nolika vietā." Par vienu no pirmajām tikšanās reizēm Kristīne saka: "Viņš atnāca pie manis ar rozi un gaļas gabalu."

"Romantiķis," nosmej Intars. Sarunas laikā secinot, ka Valda un Kristīnes nākotnē varētu būt gaidāmas kāzas, Intars neskopojas ar padomu un ieteikumiem baznīcas izvēlē, kā arī iesaka mācītāju, kas varētu viņus salaulāt. "Man patīk, ka ir cerība," priecājas Intars.

Valdis viņa rūpes par veselību vērtē ļoti atzinīgi, piebilstot, ka tad, ja viņa sievai HIV būtu atklāts agrāk, viņu varētu glābt un arī viņai palīdzētu terapija. "Par daudzām lietām mēs nepiedomājam – nu kurš nejūtas noguris? Mēs ātri nogurstam, piekūstam un tad sakām, jā, slodze, darbs un tā tālāk. Pēc tam jau tikai sāk domāt, ka iemesls ir bijis cits," papildina Kristīne.

Ja cilvēks laikus sāk lietot zāles, vīruss tiek nobremzēts. Cilvēks jūtas labi, ir vesels un nekādā veidā nevar vairs inficēt līdzcilvēkus. Tikai ir jālieto zāles, pretējā gadījumā slimība atkal var kļūt aktīva. Ja zāles nelieto vai infekciju atklāj vēlā AIDS stadijā, rezultāts var būt nāve.

"Tad jau viss ir kārtībā," uzzinot, kā darbojas zāles, nosaka Intars. "Galvenais ir laikus uzzināt, tas ir svarīgākais, lai nav kā ar jūsu kundzi, vai ne?"

"Jā, būtu ātrāk kaut ko uzzinājuši, būtu daudz citādāk viss bijis," atteic Valdis.

Runājot par stereotipiem un aizspriedumiem, Intars atklāj, ka pats pirms tikšanās ar Valdi un Kristīni par HIV zinājis ļoti nedaudz, arī tas, ka ir pieejamas zāles, kas ļauj dzīvot pilnvērtīgi un pasargā no inficēšanās citus, viņam bija jaunums. Valdis pastāsta, ka, pirms uzzināja savu diagnozi, arī viņš par šo infekciju zināja gaužām maz: "Man bija žēl to cilvēku. Man viss saistījās ar nāvi."

Kristīne norāda, ka dzīve patiešām var būt piepildīta arī HIV pacientam, ar nosacījumu, ka viņš lieto zāles un seko ārsta norādījumiem: "Arī HIV pozitīvai sievietei var piedzimt veseli bērni, tikai tad grūtniecības laikā jālieto medikamenti. Vienīgais nosacījums, ka viņa nevar savu bērniņu barot ar savu pienu."

Sarunas laikā atklājas, ka Valdis slimo arī ar pirmā tipa cukura diabētu, kas nozīmē: viņam atkarībā no fizisko aktivitāšu un uzņemto ogļhidrātu daudzuma ir jārēķina, cik daudz insulīna katru dienu jālieto. Insulīna injekcijas jāveic vairākas reizes dienā. "Man HIV netraucē, man tas diabēts vairāk traucē," stāsta Valdis. Viņš gan norāda, ka emocionāli smagāk ir apzināties to, ka viņš ir HIV pozitīvs. Valdis baidās par to, kas notiktu, ja mazpilsētā, kurā viņš visu laiku ir dzīvojis, uzzinātu par viņa slimību.

Kristīne stāsta, ka viņi darbojas HIV pacientu atbalsta organizācijā, kurā cenšas palīdzēt citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā. Par iespējām saņemt palīdzību vari uzzināt šeit.

Sarunas noslēgumā Intars aicina ikvienu rūpēties par savu veselību un veikt regulāras pārbaudes – ne tikai HIV testus, bet arī cita veida analīzes. Viņš ir pārliecināts, ka zināšanas par veselības stāvokli ļauj izdarīt atbildīgākas izvēles. "Galvenais ir cilvēkam uzzināt šo lietu," viņš norāda.

Materiāls tapis sadarbībā ar atbalsta grupu inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem "Agihas" un apvienību "HIV.LV", atbalsta "Glaxo Smith Kline Latvia".

LV/HIV/0057/17

11/2017