Piedot nenozīmē aizmirst. Ja kādam ir nodarīts pāri un cilvēks ticis sāpināts, ātri vai uz pasūtījuma aizmirst visu negatīvo nav iespējams. Tas nāk ar laiku. Cilvēks var mācīties piedošanas mākslu, lūgt to un arī piedot, bet abiem iesaistītajiem vajadzētu apzināties, ka viss dzīvē nav tik vienkārši, un, lai arī šādi vārdi ir izskanējuši, ir lietas, ko nevar vai ir ļoti grūti aizmirst.
Piedodot pāridarītājam, cietušais nesaka, ka pāridarītāja rīcība bija pieņemama. Pasakot šo zīmīgo frāzi un apstiprinot, ka ir piedots, cilvēks nebūt neapstiprina, ka tas, ko darīja otrs, bija pieņemami un tas ir normāli.
Apgalvojums, ka piedod tikai vājie, nav patiess. Lai arī cik liels varētu būt aizvainojums un sāpe par notikušo, mūžīgas dusmu rezerves krāšana un sava viedokļa nemainīšana nepierāda, ka cilvēks ir stiprs. Tieši spēja nolikt savu aizvainojumu otrajā plānā un atbrīvošanās no dusmām ir stipra cilvēka pazīme.
Ne vienmēr nepieciešama atvainošanās, lai piedotu. Piedošanai ne vienmēr ir jābūt atkarīgai no otra cilvēka. Patiesību sakot, citi cilvēki nekad varbūt neapzināsies savu nodarījumu un tā arī nekad neatvainosies. Dažkārt ir svarīga vienkārša apziņa, ka cilvēks ir piedevis otram, lai justos labāk. Tas ir vajadzīgs savam sirdsmieram.
Piedošana ir process. Šis process nav melns vai balts, viss vai nekas – tas ir lēns un attīstošs. Iespējams, aizvainotais cilvēks nekad kādam līdz galam nepiedos par nodarīto, tomēr viņš var šim mērķim pietuvoties.
Piedodot cilvēks atvieglo savu dzīvi. Zinot to, ka šāda tipa problēmas nereti atspoguļojas arī veselībā, piedodot cilvēks bieži vien atvieglo ne tikai pāridarītāja dzīvi, bet arī savējo.
Iemeslus, kāpēc vērts un vajag piedot, meklē šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
