Pamestības un vientulības sajūta: psihiatre skaidro, kā palīdzēt sev un tuviniekiem  (1)

Ģimenei cilvēka dzīvē ir ļoti liela vērtība. Ikvienam no mums ir vecāki un ikvienam vecākam ir milzīga loma bērnu dzīvē. Vecāki ietekmē gan bērna personību, gan dzīves pieredzi un viņa dzīves pozīciju. Tas iespaido arī jau pieaugušo bērnu attiecības savā ģimenē.

Dzīvot vienai pašai un būt vientuļai ir divas dažādas lietas. Kā tās atšķirt? Nereti cilvēki paši par sevi nezina teikt – esmu viens vai vientuļš?

Vientulība ir sajūta, kas raksturojas ar skumjām un nomāktību par to, ka esmu viena. Bieži vientuļie cilvēki jūtas nesaprasti, nevajadzīgi un nepieņemti. Tajā pašā laikā viņi īsti neko nedara, lai tā nejustos. Viņu pozīcija ir: "Ja es tā jūtos, tad es tā arī jūtos. Un kādam manis dēļ ir kaut kas jādara, lai es tā nejustos." Šādās situācijās vientuļais cilvēks nonāk strupceļā.

Jaunajiem cilvēkiem sapratne, ka viņi ir vientuļi, darbojas kā motivācija, lai ko darītu lietas labā. Viņi apsver un izvērtē savas spējas un iespējas – cik tālu viņš ir nonācis karjerā, attiecībās un dzīvē? Kas ir tas, kas viņam šobrīd pietrūkst?

Mūsdienās parasti notiek tā, ka pēc skolas vai augstskolas absolvēšanas cilvēki sāk veidot karjeru, attiecības. Ja kaut kas vienā vai otrā sfērā neiet tik gludi, maina darbus un partnerus, vai abus divus. Taču, dzīvojot šādu dzīvi, agrāk vai vēlāk cilvēks arvien biežāk sāk piedzīvot skumjas un vientulību. Cilvēks it kā visu var atļauties un viņam ir viss, bet tajā pašā laikā viņi ir vieni. Reizēm ne fiziski, bet garīgi. Ja cilvēks nonāk šajā punktā, viņam ir jāapstājas un rūpīgi jāpārdomā – kas man ir visnozīmīgākais? Izvēlēties vienu mērķi, kas dzīvē sniedz gandarījumu un tiekties uz to!

Ja cilvēks ir viens un labi ar sevi jūtas vienatnē, viņš ne vienmēr ir vientuļš. Vienmēr visu izšķir tas, cik ļoti cilvēks kādam jūtas piederīgs, vai ir iespēja par kādu rūpēties un kādam sniegt savu mīlestību. Piemēram, ja pieaugušie bērni redz, ka viņu mamma vai tētis pats ar visu ikdienā spēj tikt galā, ir pietiekoši enerģisks, viņam ir sava interešu grupa un piederības sajūta kaut kam, tad bērnu uzdevums ir viņiem palīdzēt un atbalstīt šādos centienos.

Ja jauni cilvēki bieži vien apzinās savu vientulību un sāk kaut ko darīt, lai dzīvi baudītu pilnvērtīgi, tad vecāka gadagājuma cilvēki palīdzību meklē krietni retāk. Tāpat speciālisti atzīst, ka cilvēki gados, piemēram, psihiatru apmeklē jau ļoti vēlīni jeb kad depresija ilgst jau vienu līdz trīs gadus.

Cilvēki, kuri pēc savas būtības ir pesimisti vai kuriem ir kādas veselības problēmas, īpaši, ja tās pavada hroniskas sāpes, ir vairāk pakļauti negatīvām emocijām un ir depresijas riska grupā. Bieži viņiem ir arī uzmanības trūkums, kuru cenšas novērst ar fiziskas slimības esamību un ikdienas dzīvē viņi nepārtraukti pieprasa uzmanību no bērniem un citiem tuviniekiem. Cilvēkam vienmēr vieglāk pieņemt to, ka viņš jūtas slikti paaugstināta spiediena vai sāpju dēļ, nevis slikta garastāvokļa dēļ. Viņi bieži ir tie, kas nespēj pieņemt, ka svētki varētu būt pavadīti atsevišķi. Īpaši, ja ģimenē paaudžu paaudzēs kopā būšana ir bijusi tradīcija. Šajā situācijā abas puses iegūs, ja pavadīs laiku kopā vismaz nedaudz.

Pamestības un vientulības sajūtu Latvijā pastiprina arī drūmais laiks aiz loga un saulaino dienu trūkums. Gaišā laika trūkums ietekmē diennakts režīmu un ir grūtāk iesākt dienu. Savukārt pozitīvie iespaidi, aktīvs un veselīgs dzīvesveids atstāj labvēlīgu ietekmi uz nervu sistēmu.

Cilvēki, kas jūtas vientuļi, var pat nepamanīt, ka lielāko dienas daļu parādās slikts garastāvoklis, ir aizkaitināmi, noguruši, nejūt prieku. Laimīgi cilvēki viņā tikai pastiprina nelaimīguma sajūtu.

Vecāki priecājas par bērnu un mazbērnu sasniegumiem. Viņu apciemojums sniedz prieka sajūtu. Taču ciemiņiem jāizvērtē, lai viesošanās nav apgrūtinājums. Piemēram, ja agrāk ģimenes tikšanās vienmēr bija jaukas, mīļas un pozitīvas, bet pēdējā laikā vecāki pēc šādām tikšanās reizēm jūtas pārguruši, viesības vajadzētu padarīt īsākas. Ir jādod iespēja priecāties un arī atpūsties. Nereti kopā būšana cilvēku izsmeļ ne tikai fiziski, uzkopjot māju un gatavojot maltītes, bet arī garīgi, kad emocijas ir krietni vairāk, nekā ikdienā. Kopīga rosīšanās palīdzēs atgriezties pie ģimenes sajūtas, aizpildīt tukšumu. Pasākuma kopsaucējs būs pozitīvās, nevis negatīvās emocijas.

Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā vientuļos cilvēkus ir vērts apciemot kaut uz pus stundu. Šādās ciemošanās reizēs var pamanīt, vai cilvēkam ir vajadzīga palīdzība un mudināt viņu to meklēt. Bērni, labu gribot, var pasliktināt situāciju, sākot saimniekot vientuļā cilvēka mājā – ierodoties un sākot pārkārtot plauktus, tīrot māju un aizrādot, ka tā nu gan nevajadzētu. Šāda rīcība nedod nekādu pozitīvu iznākumu. Cilvēks jūtas vēl nomāktāks un nespējīgāks. Labāk paslavējam viens otru arī par mazām lietām, ar ko spējam tikt galā.

Uz svētku kopā būšanu noteikti var aicināt arī kādu draugu, kaimiņu vai citu tuvinieku, kurš ir viens un dzīvē apjucis. Vai viņš piekritīs uzaicinājumam – tā ir viņa paša izvēle. Piedāvājums vienmēr ir jauks uzmanības izrādīšanas veids ikvienai vientuļai personai. Pat, ja viņš pieklājības pēc tikai atnāk, tas tomēr sniegs pozitīvo pieredzi un dos arī pozitīvas emocijas.

Tajā pašā laikā ir ļoti daudz cilvēku gados, kuri jūtas vajadzīgi un kuru dzīve ir piepildīta. Tāpēc ikvienam bērnam, draugam un tuviniekam vajadzētu cienīt šo cilvēku neatkarību. Likumsakarīgi, ka parasti šāda veselīga dzīves pozīcija tiek audzināta arī bērnos. Ja mammai ir draugi, ar kuriem kopā viņa vēlas pavadīt svētkus, tad bērniem par to ir jāpriecājas un jābauda katram sava dzīve.