Iveta pati bija apņēmības pilna slimību uzveikt. "Es esmu izvēlējusies, ka es dzīvošu vismaz 89 gadus un vēzis nebūs tas, no kā es nomiršu," viņa sacīja sarunā ar "Delfi". Ivetas cīņa ar slimību bija ļoti smaga. "Nezinu, grūti ieiet tajā mājā bija, jo pirms trīspadsmit gadiem mana mamma nomira no vēža," par došanos uz Onkoloģijas centru sacīja Iveta. "Es arī aprunājos ar kosmosu: lai arī kas tas būtu, lai man tiek vislabākais ārsts – kas ir man un nevienam citam. Ja godīgi, es neatceros, kā es aizbraucu uz mājām."
Ķīmijterapija viņas organismam bija smags pārbaudījums: "Un tad, jā, tad sanāk kā šūpolēs – pacel savu imunitāti, ielaid ķīmiju un tad sagrūst visa mana imunitāte un tā atkal jāceļ." Grūti bija arī psiholoģiski. Iveta nesaprata, kāpēc tas notiek ar viņu, uzskatīja, ka tas nav godīgi. Ceļš līdz sevis un slimības pieņemšanai bija ilgs, dziļš un sāpīgs. Veselu mēnesi pēc operācijas sievietei nebija ne spēka, ne vēlēšanās dzīvot.
Vēlēšanās dzīvot parādījās pēkšņi: "Man pārslēdzās slēdzis, un sapratu, ka es gribu dzīvot. Tas notika tā, kā filmās varētu rādīt – tagad nomainām sejas izteiksmi uz "dzīvespriecīgs". Parādījās dzīvotgriba." Vēlāk Iveta nolēma dalīties ar savu stāstu, lai iedvesmotu citus, kā arī kļuva par labdarības projekta "Dod pieci!" vēstnesi. 2016. gadā labdarības projekta laikā tika savākti vairāk nekā 190 tūkstoši eiro.
Ar Ivetas stāstu ir iespējams iepazīties šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
