HIV ierobežošana Latvijā – sistēma ļoti buksē  (7)

Upmace norāda, ka mūsdienās galvenais infekcijas izplatības ceļš ir heteroseksuāli sakari. Turklāt HIV izplatībā ne vienmēr vainojams zināšanu trūkums, lai arī tas bieži nav pietiekams, bet "nedarīšana" un riskēšana dažādos apstākļos. "Te man bija piemirsies prezervatīvs, te es biju iedzēris, neatceros… Šīs te situācijas, nu viņas turpinās," dažas no situācijām raksturo speciāliste, paskaidrojot, ka vienas nakts sakari arī ir HIV infekcijas riska faktors.

Turklāt ikdienā cilvēki maz domā par savu veselību. Tiklīdz norit kāda kampaņa, kuras laikā tiek sniegta informācija par HIV un izskan aicinājums pārbaudīties, cilvēki pievērš vairāk uzmanības savai veselībai. Tikko kampaņas nav, noplok arī cilvēku interese. Upmace norāda, ka ikdienā informācijai par šo jautājumu vajadzētu būt redzamākai, piemēram, ar veselību saistīto valsts institūciju mājās lapās un sociālajos tīklos. "Tās prioritātes pazūd starp vienkāršākām tēmām," uzsver ārste. Šim jautājumam vajadzētu būt prioritātei ne tikai "uz papīra", bet arī dzīvē.

Biedrība "Baltijas HIV asociācija" nejūt arī pietiekamu pašvaldību atbalstu šī jautājuma risināšanā. "Mēs esam divas reizes Rīgas domē snieguši grantu pieteikumus, jo arī biedrībām ir vajadzīgi līdzekļi, lai strādātu profilakses jomā, un ne reizi mūsu tēmas nav atbalstītas." Upmace gan norāda, ka Rīgas dome atbalsta dažus projektus, kas saistīti ar šo jautājumu, bet tiek aptverta tikai noteikta HIV slimnieku grupa. Upmace norāda, ka, viņasprāt, tas, kā notiek finansējuma sadale nevalstiskajām organizācijām, nav līdz galam taisnīgi.

No 2018. gada sākuma HIV pacienti var saņemt terapiju tad, ja imūnšūnu līmenis asinīs ir sasniedzis skaitli 500. Iepriekš šis skaitlis bija 350. Tas nozīmē, ka pacienti zāles var saņemt agrāk, tomēr vienalga vēl var būt nepieciešams gaidīt brīdi, kad veselība būs "pietiekami slikta", lai saņemtu atbalstu. Upmace norāda, ka ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas saņem terapiju, tomēr tas nenotiek tik strauji, kā ir nepieciešams.

"Tāpēc, protams, rodas arī tādas bažas par to, kas tad būs, ja gada beigās nesasniegs to pieaugumu, kas ir plānā paredzēts." Upmace bažījas, ka budžets pacientu ārstēšanai atkal varētu tikt samazināts, jo plānotais mērķis netiks sasniegts. Pašlaik ārsti un veselības iestādes ir gatavas pacientu ārstēšanai, bet nav skaidrības, kā cilvēkus, kam HIV kabinetos veiktās analīzes ir bijušas pozitīvas, iesaistīt šajā procesā. "Tas ceļš, kā saka, tāds klamburu klamburiem ir."

Ar apņemšanos ārstēt vairāk vien nepietiek, lai sasniegtu rezultātu. "Cilvēki ir jāinformē, tie cilvēki ir jāatrod, un es pat varētu teikt, jāsarunā viņiem tikšanās ar ārstu. Tas ir tiešām psiholoģiski tāds ļoti liels šoks cilvēkam." Lai arī sadarbība starp dažādām institūcijām pastāv, tā nav pietiekama. Ir jāizstrādā ceļi, kas aizved pacientu no eksprestesta līdz diagnozes apstiprināšanai un ārstēšanas uzsākšanai. Ir nepieciešams uzlabot arī pacientu reģistru.

Tieši ar nepilnīgu reģistru un to, ka pacients dodas pie ārsta uz pirmo vizīti, bet pēc tam neierodas uz rezultātu apstiprināšanu un nākamo konsultāciju, Upmace skaidro arī lielo gadījumu skaitu, kuros inficēšanās ceļš nav zināms. Apmēram trešdaļā gadījumu paliek nenoskaidrots veids, kādā pacients ir inficējies ar HIV. "Ārsti nevar noskaidrot inficēšanās ceļu, jo viņiem nav iespējas pajautāt pacientam otru reizi." Kā risinājumu Upmace iesaka iespēju veikt eksprestestu pie ģimenes ārsta, jo tad speciālists varēs pastāstīt par nākamajiem soļiem un sekot līdzi to izpildei.

Speciāliste arī norāda, ka vairākkārt ir notikušas diskusijas par to, vai infektologam nevajadzētu būt tiešās pieejamības ārstam. "Ja eksprestests ir pozitīvs, mēs šo cilvēku gribam dabūt infektoloģijas centrā pēc iespējas ātrāk," teic speciāliste, paskaidrojot, ka pašlaik, lai tiktu pie speciālista, var būt jāgaida vairākas nedēļas, turklāt par vizīti var nākties maksāt 35-45 eiro, ja cilvēkam nav ģimenes ārsta nosūtījuma.

"Visi šie jautājumi tiek kaut kādā veidā risināti, bet tas neiet ātri un kopā tā sistēma kaut kā ļoti buksē." Lai uzlabotu situāciju, ārstēšanas procesā tiek iesaistīti arī dermatovenerologi. Paredzēts, ka pie šiem ārstiem būs iespējams pārbaudīt veselību un to, vai cilvēks nav inficēts ar HIV vai citām seksuāli transmisīvajām slimībām. Tas ir iespējams, jo dermatovenerologs ir tiešās pieejamības ārsts. Upmace neizprot, kāpēc arī infektologi nevar būt tiešās pieejamības ārsti. "Šis jautājums ir sen cilāts, bet tā atbilde ir, ka nav īsti vajadzības," teic Upmace.

"Tad varbūt mana sāpe ir arī aptiekas." Jau vairākus mēnešus notiek sarakste ar Veselības ministriju par to, lai arī aptiekās būtu iespējams veikt HIV eksprestestus. Pērn tika uzsākta akcija, kuras laikā cilvēki varēja veikt bezmaksas HIV testus arī aptiekās, bet tā tika pārtraukta. "Atnāca Veselības inspekcija un mūsu labo darbu apturēja, jo Ministru kabineta noteikumi paredz, ka aptiekās var strādāt tikai aptiekas darbinieks." Tāpat HIV tests nav iekļauts pakalpojumu klāstā, ko var piedāvāt aptiekās. Speciāliste ir novērojusi, ka vairākās valstīs aptiekās var saņemt šādus pakalpojumus: "Aptiekas iesaistās veselības aprūpē, ne tikai šajā biznesā. Tas ir mans sapnis, ka tā būtu jābūt."

Speciāliste gan norāda, ka nevar sacīt, ka Latvijā nav sadarbības starp dažādām organizācijām un valsts institūcijām. Tiek plānots veikt ļoti daudz dažādu pasākumu, bet to īstenošana notiek gausi.

Upmace norāda, ka situāciju Latvijā vajadzētu salīdzināt ar to, kā Igaunija uzsāka cīņu pret HIV izplatību. "Igaunijā daudzus gadus pēc kārtas ik gadu samazinās jaunie gadījumi," viņa norāda. Analizējot kaimiņu panākumus, izkristalizējas vairāki faktori, kam nepieciešams pievērst uzmanību. Viņa norāda, ka Igaunijā ir ieviesti ievērojami profilakses pasākumi, kuru Latvijā nav, piemēram, šļirču apmaiņa narkotiku lietotājiem pie mums nenotiek pietiekami aktīvi. Viens narkotiku lietotājs gadā vidēji saņem mazāk nekā 100 šļirču, kamēr Igaunijā tiek samainīts vairāk nekā 200.

"Viņiem šī epidēmija bija daudz spēcīgāka," par HIV teic Upmace, "Narvā bija ļoti liels uzliesmojums. Nu viņi šo te ir apturējuši." Speciāliste gan norāda, ka profilakse mērķa grupā ir tikai viens no faktoriem, kas ietekmē infekcijas izplatību. "Otrs, ko viņi darīja, ir ārstēšana." Terapiju HIV pacienti Igaunijā var saņemt uzreiz pēc tam, kad ir uzzinājuši par infekciju. "Mums tā šobrīd nav. Mums ir šis te šūnu līmenis 500. Tas, protams, ir labāk nekā iepriekš." Speciāliste gan norāda, ka situācija ir jāuzlabo: "Nu salīdzinoši – ja cilvēkam ir bronhīts, tas ir jāārstē. Nevar gaidīt, kamēr pneimonijā pāriet. Par HIV ir tieši tas pats stāsts – tikko diagnosticēts, ir jāsāk ārstēt."

Upmace norāda, ka labā ziņa ir tāda, ka ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu noris sarunas par to, ka medikamenti varētu būt pieejami visiem HIV pacientiem, nevis tikai tiem, kuru imūnšūnu līmenis ir samazinājies līdz 500. "Mēs ejam tajā virzienā, kur arī Igaunija ir gājusi." Trešais jautājums ir pieejamība, piemēram, Igaunijā HIV eksprestestu ir iespējams veikt arī pie ģimenes ārsta. "Praktiski 15 minūšu laikā cilvēks var iegūt rezultātu," teic speciāliste, "mums eksprestestu lieto tikai HIV profilakses kabinetos, atsevišķos gadījumos arī dzemdībās, ja nav veikts līdz tam."

Mēģinājums ieviest iespēju veikt HIV testu pie ģimenes ārsta nenesa gaidīto rezultātu. Iemesli tam ir vairāki – piemēram, nepieciešamais laiks testa un konsultācijas veikšanai. Tāpat netrūkst ģimenes ārstu, kam nav pietiekama prasmju līmeņa, lai sniegtu šo specifisko konsultāciju. "Kas tad būs, ja šis tests būs pozitīvs?" jautājumu, kas visvairāk biedē ģimenes ārstus, nosauc Upmace.

Sistēmā ir ļoti daudz lietu, ko vajadzētu uzlabot. Ir jāizglīto mediķi, jāiesaista ne tikai ārsti, bet arī viņu palīgi un medmāsas.

Kā lielisku veidu slimības ierobežošanai Upmace min sabiedrības izglītošanu un aicinājumu jauniešiem, stājoties attiecībās, interesēties gan par savu, gan partnera veselību. "Skolā šī tēma ir liels tabu, jo pastāv "tikumības likums"." Viņa norāda, ka izglītības nepieejamība noteikti nav risinājums: "Mēs nevaram bāzt galvu smiltīs kā strausi un domāt, ka bērni ar seksu nenodarbosies, gaidīs līdz pilngadībai. Tā nebūs." Speciāliste uzsver, ka par veidiem, kā var sevi pasargāt, ir jārunā, pirms jaunietis ir inficējies.

Tāpat joprojām ir dzīvi neskaitāmi ar HIV saistīti stereotipi, kas neatbilst patiesībai. Ir jomas, kur sabiedrības informētība ir kļuvusi labāka, bet joprojām netrūkst cilvēku, kas tic, ka ar HIV var inficēties sadzīves kontaktu ceļā, piemēram, lietojot vienus un tos pašus traukus. Runājot par stereotipiem, kam cilvēki joprojām tic, Upmace min arī, ka cilvēki nereti domā, ka tā HIV ir infekcija, kas skar tikai noteiktu cilvēku daļu, lai arī realitātē aina ir pavisam citāda un HIV var skart ikvienu.

Parasti labāk informēti ir cilvēki, kam tuvinieku lokā ir kāds inficētais, par ko viņi zina. Tomēr ir arī cilvēki, kam informācijas trūkst. Tie ir cilvēki, kurus HIV līdz šim nav skāris un kam šī slimība nav bijusi aktuāla.