Brīžos, kad cilvēks ir saslimis vai nokļuvis kādā sarežģītā situācijā, tuvinieki mēdz viņu mierināt, sakot, ka viss būs labi. Taču diemžēl ir gadījumi, kad mēs nevaram otram apsolīt skaistu nākotni, jo zinām, ka ir problēmas, kuras nav atrisināmas. Par to, kāds atbalsts un iedrošinājums nepieciešams cilvēkiem, kuri paši vai kuru ģimenes locekļi cīnās ar kādu neārstējamu slimību, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Reto slimību koordinācijas centra klīniskā psiholoģe Kristīne Ķiece.
– Jūsu ikdienas darbs ir saistīts ar reto slimību pacientu un viņu tuvinieku konsultēšanu. Kas ir tie jautājumi, kuri ir aktuāli jūsu pacientiem?
Parasti sarunas tā vai citādi ir saistītas ar slimības pieņemšanu un bažām par turpmāko dzīvi. Pacienti diagnozi uzzina ļoti dažādi. Dažiem tā ir diagnosticēta no bērnības, viņi ar to ir dzīvojuši, kopš sevi atceras, tāpēc konsultācijās ir gatavi runāt ne vien par slimību, bet arī par citiem jautājumiem. Turpretī tie, kuri pavisam nesen ir uzzinājuši, ka viņiem pašiem vai kādam no viņu ģimenes ir reta slimība, bieži piedzīvo dažādas emocijas – šoku, noliegumu, dusmas, skumjas. Šīs emocijas ir pilnīgi dabiskas, jo pieņemt slimību savā ziņā nozīmē pieņemt zaudējumu – gan veselības, gan arī bieži vien nākotnes plānu. Pieņemšana nav vienas dienas jautājums. Tas ir process, kas var ilgt mēnešiem un pat gadiem un katram tas norit atšķirīgi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
