Slimo biežāk, bet dzīvo ilgāk. Speciālists par situāciju vēža ārstniecībā  (5)

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati rāda, ka 2001. gadā onkoloģisku saslimšanu diagnosticēja 8883 cilvēkiem jeb 380,1 personai uz 100 000 iedzīvotāju. Pērn ļaundabīgs audzējs pirmo reizi diagnosticēts 11762 cilvēkiem jeb 605,6 personām uz 100 000 iedzīvotāju. Palielinājies arī uzskaitē esošo pacientu skaits – no 50405 pacientiem 2001. gadā līdz 77341 pacientam 2017. gadā.

Par spīti onkoloģisko saslimšanu skaita pieaugumam, nevar sacīt, ka situācija jomā pasliktinās, jo dati parāda – cilvēki ar vēzi dzīvo ilgāk. Pēdējo 17 gadu laikā ir uzlabojusies agrīna vēža diagnostika. 2001. gadā onkoloģiska saslimšana 1. stadijā konstatēta 17,5 procentos gadījumu, bet pērn – 29,6 procentos gadījumu. Arvien retāk audzēju atklāj vēlīni – 4. vēža stadija 2001. gadā diagnosticēta 27,6 procentiem pacientu, bet pērn šī stadija diagnozes noteikšanas brīdī konstatēta 18,5 procentiem pacientu.

Samazinājusies arī kopējā slimības letalitāte pirmajā gadā pēc diagnozes noteikšanas. Ja pirms 17 gadiem pirmajā gadā pēc diagnozes uzstādīšanas dzīvību zaudēja 41,8 procenti pacientu, tad 2016. gadā šādu gadījumu bija par deviņiem procentiem mazāk. Teju bez izmaiņām pirmā gada mirstības rādītāji bijuši pacientiem, kam atklāts vēzis 1. stadijā, – vidēji četri līdz seši procenti cilvēku dzīvību zaudējuši gada laikā. Savukārt laikā no 2001. līdz 2012. gadam par 12,7 procentiem ir uzlabojusies piecu gadu dzīvildze.

Par to, ka datos vērojams saslimstības ar vēzi pieaugums, nevajadzētu pārlieku satraukties, saka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas onkologs ķīmijterapeits, medicīnas zinātņu doktors Aleksandrs Derjabo. Viņš norāda, ka līdzīgas tendences novērojamas arī citur Eiropā un pasaulē. Vēža izplatība palielinās dažādu ar cilvēku dzīvesveidu saistītu faktoru dēļ, starp kuriem minams mazkustīgums, neveselīgs uzturs un stress.

Tāpat viņš norāda, ka apkopotos datus nevar skatīt, nezinot plašāku kontekstu. Jāņem vērā, ka, laikam ritot, uzlabojas arī statistikas precizitāte. Arvien mazāk ir nereģistrētu slimības gadījumu, un SPKC apkopotajos datos redzamais pieaugums iekļauj gan vēža izplatības palielināšanos, gan precīzāku statistiku. Tāpat speciālists atzīmē, ka dzīvē vēža gadījumu skaits ir lielāks, nekā uzrāda dati, bet gadu no gada statistika arvien precīzāk atspoguļo patieso situāciju. Tāpat jāņem vērā, ka mūsdienās cilvēki dzīvo ilgāk – arī tas palielina vēža gadījumu skaitu.

Derjabo noraida uzskatu, ka vēža izplatību Latvijā palielina vides un pārtikas problēmas. Šajā jomā Latvijas rādītāji ir labāki nekā citur Eiropā. Tiesa, jāņem vērā, ka Latvijā trūkst speciālistu un tehnoloģiju, lai onkoloģiskajiem pacientiem sniegtu tādu aprūpi kā attīstītākajās Eiropas valstīs. Pašlaik izvēlētais darba virziens ir pareizs un tendences vēža ārstniecībā ir pozitīvas, bet pārmaiņas, kas notikušas pēdējā laikā, vajadzēja ieviest jau pirms 20 gadiem.

Ļoti daudz ir jādara, lai slimību atklātu pēc iespējas agrāk, jo tā ir iespējams palielināt pacientu dzīvildzi un izārstēšanās iespējas. Pēdējā laikā vērojami būtiski uzlabojumi prostatas vēža diagnostikā, bet joprojām ļoti daudz darāmā ir savlaicīgā krūts vēža atklāšanā. Derjabo uzsver skrīninga nozīmi – tā izmaksas ir ļoti zemas, bet iespējas izglābt cilvēka dzīvību ir ļoti lielas.

Kopumā situācijas attīstību onkoloģijā speciālists vērtē pozitīvi. Pacienti arvien biežāk pie ārsta vērsušies laikus, un tas palielina viņu iespējas izdzīvot. Derjabo uzsver agrīnas diagnostikas nozīmi, norādot, ka ādas audzējus, kas nav melanoma, ļoti bieži atklāj 1. stadijā. Šādos gadījumos teju visus pacientus izdodas izārstēt. Savukārt melanomu visbiežāk atklāj 2. stadijā, kad audzēja gaitu ir grūtāk paredzēt, līdz ar to arī ārstēt ir grūtāk. Melanomu ir salīdzinoši vienkārši uzveikt, ja tā atklāta 0. stadijā.

Dzīvildzes rādītāju uzlabošanos ārsts skaidro ne tikai ar ārstniecības metodēm, bet ar faktu, ka arvien biežāk slimību atklāj laikus. Derjabo vērš uzmanību, ka šie divi rādītāji ir saistīti, tāpēc uzsver, cik būtiski ir sekot līdzi savai veselībai un sievietēm apmeklēt ginekologu, lai veiktu pārbaudes.

Taujāts par mirstības rādītājiem pacientiem ar 1. stadiju, Derjabo norāda, ka izmaiņu neesamība varētu būt skaidrojama ar to, ka tā nelielā pacientu daļa, kas pēc diagnozes noteikšanas pirmā gada laikā zaudē dzīvību, ļoti iespējams, mirst citu iemeslu dēļ. Piemēram, ja cilvēkam 85 gadu vecumā diagnosticē vēzi un viņš gada laikā nomirst, šo gadījumu pieskaita letālajiem vēža gadījumiem arī tad, ja viņš nomiris, tā teikt, "no vecuma".

Speciālists atgādina, ka par savu veselību ir jārūpējas un nevajadzētu baidīties, ja ārsts, nozīmējot pārbaudes, norāda, ka to iemesls ir "aizdomas par vēzi". Derjabo iedrošina: "Aizdomas nenozīmē, ka noteikti būs vēzis." Turklāt ir ļoti svarīgi audzēju, ja tāds ir, atklāt pēc iespējas agrāk: "Jo laicīgāk pacients apmeklē ārstu, jo lielākas ir iespējas viņu izārstēt."