C hepatīta terapija kļūst pieejamāka, bet joprojām ārstē tikai 'pietiekami slimos'  (31)

Par Arta cīņu ar slimību rakstījām maija beigās. Vīrietim C hepatītu atklāja jau 2012. gadā, bet ārstēšana joprojām nav uzsākta, jo viņa aknu rādītāji ir pārāk labi. Gaidīšana, neziņa un nespēja uzveikt slimību būtiski ir ietekmējusi Arta emocionālo veselību un pat raisījusi domas par pašnāvību. Un viņš tāds nav vienīgais – joprojām ir daudz pacientu, kas nevar saņemt ārstēšanu, jo vēl nav attīstījusies aknu fibrozes trešā vai ceturtā stadija.

Kopš jūlija medikamenti ir pieejami arī “nedaudz veselākiem” pacientiem, proti, ja noteikta otrā aknu fibrozes stadija, aiz svītras joprojām atstājot cilvēkus ar vieglāku slimības pakāpi. Tas, vai tuvāko gadu laikā ārstēšana būs pieejama visiem, ir atkarīgs no piešķirtā finansējuma, kā arī zāļu cenu samazinājuma. Pacientu pārstāvji ir nobažījušies, ka, neārstējot visus pacientus, šogad līdzekļi varētu palikt pāri, radot iemeslu finansējuma samazināšanai nākotnē. Atbildīgās iestādes gan šādas bažas noraida.

Runājot par C hepatīta izplatības samazināšanu Latvijā, jāņem vērā, ka zāļu pieejamības uzlabošana ir tikai neliela daļa no darāmā, jārisina arī jautājums par ārstu un izmeklējumu pieejamību. Tāpat daudzi cilvēki nezina, ka viņiem ir C hepatīts, radot risku līdzcilvēkiem, netrūkst pacientu, kas ir vīlušies veselības sistēmā un nevēršas pēc palīdzības, lai arī tagad viņiem tā pienākas, un joprojām ļoti aktuāla ir infekcijas ierobežošana dažādās riska grupās.

Pērn C hepatīta ārstēšanai bija pieejami 10 miljoni eiro, bet šogad finansējums pieaudzis līdz 15 miljoniem. C hepatīta pacientu apvienības vadītājs Kristaps Kaugurs palielinājumu vērtē ļoti pozitīvi, atzīmējot, ka nupat uzsākta arī “nedaudz veselāku” pacientu ārstēšana. Viņš gan norāda, ka nav skaidrības par to, kad terapija būs pieejama visiem C hepatīta pacientiem, kā arī par finansējumu nākotnē.

Kaugurs stāsta, ka visu pacientu neārstēšana nebūt nav vienīgā problēma cīņā ar C hepatītu. Ne mazāk aktuāls jautājums ir par ārstu darba apmaksu un pieejamību reģionos, kā arī iespējām veikt visus nepieciešamos izmeklējumus. Ierēdņiem viņš pārmet pārāk lēnu lēmumu pieņemšanu, jo pēc tam, kad ārstu konsilijs ir vienojies par medikamentu nepieciešamību kādam pacientam, atbildi no Nacionālā veselības dienesta (NVD) par finansējuma piešķiršanu varot nākties gaidīt pat vairākus mēnešus.

Jāpiebilst gan, ka viens no konsilija dalībniekiem, infektologs un Veselības ministrijas (VM) galvenais speciālists infektoloģijā Uga Dumpis norāda, ka ikdienā atbildes tiekot saņemtas laikus. Izņēmums gan varot būt gada otrā puse, kad jau beidzies valsts piešķirtais finansējums un, lai apmaksātu ārstēšanu, jāgaida nākamais gads. Tāda situācija izveidojusies arī pērn.

Kā pašlaik aktuālāko problēmu Kaugurs izceļ medikamentu nepieejamību pacientiem, kam aknu bojājumi ir nelieli. Viņam nav informācijas par to, cik liela daļa no šogad ieplānotajiem līdzekļiem C hepatīta ārstēšanai jau ir iztērēta un tas neļauj izdarīt secinājumus vai patiešām nav iespējams apmaksāt ārstēšanu arī pacientiem, kam aknu bojājumi ir F0 vai F1 stadijā. NVD informāciju par jau izlietotajiem līdzekļiem nesniedzot.

Informācijas trūkums rada bažas par to, ka nākotnē finansējums slimības ārstēšanai atkal varētu tikt samazināts. Kaugurs skaidro – ja netiek ārstēti visi pacienti, iespējams, līdzekļi paliks pāri un tas var būt iemesls finansējuma samazināšanai. “Ja līdzekļi nebūs iztērēti, vairāk nedos,” viņš bažījas.

Gan VM, gan NVD C hepatīta pacientu apvienības vadītāja bažas noraida. Ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders uzsver, ka mērķis ir ārstēt visus pacientus un nevajadzētu satraukties, ka jau piešķirtais finansējums netiks izlietots. To, kad ārstēšana varētu būt pieejama visiem pacientiem, viņš prognozēt nevarot – to ietekmēs gan nākotnes finansējums, gan zāļu cenas. Pēdējos gados tieši zāļu cenu samazinājums ir ļāvis ievērojami paplašināt to pacientu loku, kas saņem ārstēšanu, norāda Šneiders.

Arī NVD bažas noraida, bet šogad jau iztērēto summu pacientu ārstēšanai tā arī nenosauc, vien norāda: “Šogad C hepatīta ārstēšanai ir paredzēti 15 miljoni eiro. Tiek plānots, ka visi šim mērķim plānotie līdzekļi tiks izlietoti. "Pērn bezinterferona terapija nodrošināta 760 pacientiem, savukārt šī gada pirmajos mēnešos to saņēmuši jau 750 cilvēki.

“2018. gadā Kompensējamo zāļu sarakstā iekļautās zāles hroniska C vīrushepatīta ārstēšanai ļauj nodrošināt specifisko bezinterferona terapiju visu genotipu pacientiem,” skaidro NVD pārstāve Evija Štālberga. Viņa norāda, ka līdz šim tā prioritāri piešķirta pacientiem ar fibrozi F3 un F4 stadijā. Tāpat, neatkarīgi no fibrozes pakāpes, tā nodrošināta pacientiem pirms vai pēc orgānu transplantācijas, pacientiem ar klīniski nozīmīgām ārpusaknu parādībām, sievietēm pirms medicīniskās apaugļošanas manipulācijas veikšanas un pacientiem ar nieru funkciju traucējumiem.

“Savukārt no jūlija visu genotipu pacienti var saņemt valsts apmaksātu bezinterferona terapiju hroniska C hepatīta ārstēšanai jau sākot ar F2 fibrozes stadiju,” informē Štālberga.

VM galvenais speciālists infektoloģijā un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis tendences C hepatītā ārstēšanā pēdējos gados vērtē atzinīgi. Speciālists visai pozitīvi prognozē arī medikamentu pieejamību nākotnē, norādot, ka, ja situācija būtiski nemainās, jau tuvākajos gados ārstēšanai vajadzētu būt pieejamai visiem pacientiem.

Viņš arī skaidro, ka pēkšņa līdzekļu palielināšana un paziņojums par to, ka tagad visiem pacientiem ir pieejama ārstēšana situāciju neatrisinātu, jo pašlaik sistēmas kapacitāte ir pārāk zema, lai ārstētu visus vienlaikus. Sistēma “uzkārtos”, viņš noteic. Palielinot finansējumu medikamentiem, ārstu skaits nepalielinātos, izmeklējumi nekļūtu pieejamāki un arī medmāsu pēkšņi nebūtu vairāk.

Mēs esam tuvu visu pacientu ārstēšanai, uzsver Dumpis. Viņš gan nevar precīzi prognozēt, kad tieši tas notiks. Speciālists norāda, ka C hepatīts ir lēni progresējoša slimība. Tā attīstās gadu desmitu laikā. Ja pacients nelieto alkoholu un viņam nav citu kaitīgu ieradumu, kas hepatīta attīstību veicina, fibrozes pēdējās stadijas parādās 20-30 gadu laikā. Tas nozīmē, ka galvenā problēma, ko izraisa tikai smagāk slimo pacientu ārstēšana, ir infekcijas tālāka izplatība.

Infektologu mērķis ir izskaust slimības, norāda Dumpis. Viņš uzsver, ka tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, kura paveikšanai nepietiek ar medikamentu kompensēšanu. Ir jāierobežo riska faktori un jāstrādā ar cilvēkiem, kas ir riska grupās, jo tikai tā var ierobežot slimības izplatību. Līdzekļi ir jāiegulda arī pacientu apzināšanā un informēšanā, jo ir arī cilvēki, kas paši nemeklē ārsta palīdzību, radot riskus līdzcilvēkiem.

“Jauni gadījumi rodas katru dienu,” nosaucot C hepatītu par epidēmiju, skaidro Dumpis. Lai to ierobežotu, ir jāmazina riska faktori. Pacientiem ir atbildīgi jāizturas pret savu veselību, jāapmeklē speciālisti. Ir jāatrod veidi, kā ārstēt arī tos slimniekus, kas paši nemeklē palīdzību, un tas ir daudz sarežģītāk nekā ārstēt tos, kas vērsušies pie ārsta. Tomēr, ja tas netiks darīts, slimības izplatību ierobežot nebūs iespējams un jauni inficēšanās gadījumi būs neizbēgami.

Dumpis skaidro, ka Latvijā pašlaik ir trīs galvenās problēmas, kas neļauj apturēt slimības izplatību. Viena no tām ir neziņa – daudzi cilvēki pat nenojauš, ka ir inficēti. Tāpat C hepatītu var izplatīt cilvēki, kas ir vīlušies medicīnas sistēmā vai izmēģinājuši terapiju, kas nav bijusi efektīva vai kam ir bijušas smagas blaknes. Daļa šo pacientu pārtrauc ārstēties un vairs nemeklē palīdzību. Dumpis aicina viņus pievērst uzmanību tam, ka pašlaik bezinterferona terapija, kas ir arī ievērojami vieglāk panesama, pēdējos gados kļuvusi daudz pieejamāka. Tagad to piedāvā arī cilvēkiem ar otro fibrozes stadiju.

Tāpat ir nepieciešams aktīvs darbs ar cilvēkiem, kas atrodas riska grupās, piemēram, narkotiku lietotājiem un personām ieslodzījuma vietās. Ja C hepatīts netiks izskausts riska grupās, infekcijas izplatību ārpus tām pilnībā ierobežot nevarēs.