Mana dzīve ir liels brīnums. Neredzīgās un nedzirdīgās Ineses Plūmes spēka stāsts

Par Ineses veselības problēmām varētu stāstīt vēl un vēl, taču ne jau tāpēc ir tapis šis raksts. Gribas parunāt par ko citu – par to, cik šī sieviete ir stipra un kā dzīvo, spītējot liktenim.

Inese ir sestā atvase septiņu bērnu ģimenē, taču tik nopietnas veselības problēmas ir tikai viņai. Pati Inese pieļauj, ka tās varētu būt saistītas ar to, ka viņai mātes ‒ alkoholiķes miesās pietrūcis skābekļa. To, ka Inese nav vesela, viņas mātei ārsti pateikuši jau Gulbenes slimnīcas Dzemdību nodaļā, kur viņa tikko dzimušo meitēnu arī pametusi. "Es piedzimu ar sirds, redzes, asinsrites un citām problēmām, man kaut kas nebija kārtībā arī ar smadzenītēm. Turklāt man ir ļoti šauri asinsvadi un zems asinsspiediens, tāpēc bieži zaudēju samaņu, ir arī atmiņas traucējumi, dezorientācija un vēl citas problēmas.

Manai mammai bija piešķirts mātes varones statuss, tāpēc viņa nevarēja mani vienkārši "izmest ārā". Lai no bērna atbrīvotos, viņa atstāja mani pie slimnīcas, bet tās darbinieki mani pieņēma un rūpējās par mani pirmos četrus dzīves gadus."

Slimnīcā Inese satikusi savu audžumāti, kura, var teikt, izglābusi meitenei dzīvību. Inese stāsta: "Es gulēju Gulbenes slimnīcā. Esmu pārliecināta, ka ikvienam bērnam ir īsti neapzinātas atmiņas par saviem vecākiem. Kad, jau liela būdama, es noliku blakus savas īstās mātes un audžumammas fotogrāfijas, izrādījās, ka viņas pēc izskata ir ļoti līdzīgas.

Uz bērnu nodaļu Gulbenes slimnīcā, kur es gulēju, audžumāte, man pilnīgi svešs cilvēks, brauca pie kāda cita bērna. Kad viņu ieraudzīju, es pilnā balsī kliedzu: "Ved mani mājās, kāpēc tu esi mani te atstājusi!" Tikai četru gadu vecumā, kad slimnīcā parādījās mana audžumāte, es sāku četrrāpus līst ārā no gultas ‒ citādi nevarēju, jo no ilgas gulēšanas uz viena sāna man bija deformējies mugurkauls. Gulēju tā, lai redzētu pārējos bērnus palātā. Var teikt, ka par manām stājas problēmām vaina jāuzņemas medicīnas personālam, jo es netiku grozīta – gulēju vienā pozā, arī skatījos vienā punktā.

Manas dzīves sākums nemaz nebija viegls. Ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem es joprojām nespēju rast atbildes. Nesaprotu, kāpēc ar mani tā noticis. Tie bija padomju gadi, un tā kā īstajai mātei bija mātes ‒ varones statuss, mani viņai atņemt, cik saprotu, nevarēja. Turklāt toreiz nebija pamestu, bija tikai vecākiem atņemti bērni. Lai juridiski sakārtotu papīrus un audžumāte varētu mani paņemt pie sevis, man lika atgriezties īstajā ģimenē. Tur es burtiski tiku spīdzināta, jo mamma nevarēja samierināties to, ka esmu tik vārga un slima. Viņa mani sita, nedeva ēst. Tolaik mājās bija ļoti slikti apstākļi, nebija apģērba, apkārt skraidīja žurkas."

"No dzimšana man ir redzes problēmas, skolioze, asinsvadu slimības," neko neslēpj Inese. "Tagad ir arī tāda kā dīvaina kaulu deformācija – lien ārā locītavas, ļoti sāp un iekaist, kas varētu liecināt par poliartrītu. Man ir arī cukura diabēts, celiakija.

Arī redze vāja. Bērnībā man bija astigmātisms, un es šķielēju, kreisā actiņa īsti nerādīja. Bet mammīte (tā es saucu savu audžumammu) palaida mani parastā skolā, jo pati bija vājredzīga, tāpēc viņa spēja man palīdzēt pielāgoties. Mācoties skolā Preiļos, es nesapratu, kāpēc tad, ja man jautā, es varu atbildēt pareizi, bet, ja jālasa, kļūdu ir ļoti daudz. Beidzot man bija iespēja aiziet pie acu ārsta, kurš teica: "Mīļais bērns, ko tu gribi – tu taču neredzi!", kam es sākumā negribēju noticēt. Tad pārgāju uz Strazdumuižas internātvidusskolu, kuru pabeigusi, sapratu, ka var dzīvot labāk un mācīties sev pieņemamā veidā, lai arī neredzu tik labi kā citi.

Ar katru gadu redze kļuva arvien sliktāka. Taču pirms neilga laika es vēl redzēju vismaz kaut ko ‒ varēju saskatīt cilvēku siluetus, kad kāds man bija pienācis tuvu klāt. Tagad vairs nekā! Atlikušo redzi zaudēju pirms pāris mēnešiem, kad, taisot mājās remontu, acīs iepilēja "Pinotex". Likteņa ironija – pati vainīga. Šobrīd darbojas tikai sensoriskā uztvere, uztveru siltumu, vēju, bet vairs neredzu.

Turklāt man zūd arī dzirde, bet, paldies Dievam, lēnām. Sākumā nedzirdēju un nevarēju atšķirt līdzīgus burtus, piemēram, p un b, m un n. Pēc tam atskārtu, ka cilvēki ar mani runā pārāk skaļi, sakot: "Kas tev ir, kāpēc tu neklausies!" Bet arī tad es neiedomājos, ka nedzirdu. Tikai vien, kad sāku strādāt nedzirdīgo skolā par apkopēju un ieraudzīju nedzirdīgos bērnus, sapratu, kā viņi dzīvo. Tolaik gadījās, ka skolas pavārīte uz mani kliedza: "Es vairs nevaru pakliegt, tu vienkārši mani nedzirdi!" Sāku apgūt zīmju valodu, jo sapratu, ka es tiešām īsti nedzirdu. Pārējie neredzīgie var klausīties grāmatas, bet es nedzirdu – man tajā brīdī ir klusums, vajag citu skaļuma pakāpi.

Un vēl viena nopietna lieta ir stājas problēmas. Kad mācījos Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, es lekcijas klausījos, guļot uz grīdas, jo man no skoliozes jau "lūza" mugurkauls. Kāda fizioterapeite savāca līdzekļus, lai man varētu uztaisīt mugurkaula operāciju. Un pēc tam cilvēki vāca līdzekļus arī tam, lai es varētu iziet rehabilitāciju un piecelties stāvus.

Kā es vispār ar savām veselības problēmām spēju dzīvot un sadzīvot? Kā mammīte man mācīja – mēle mutē ir, Rīgu atradīsi (mēs tolaik dzīvojām Latgalē). Ir gadījumi, kad es nedzirdu pienākam transportu, dažreiz es orientējos pēc apkārtējo kustības. Parasti es kādam pajautāju, kur man jāiet. Jautāju nepārtraukti."

Lielāko mūža daļu esmu strādājusi – gan teļu fermā, gan lauksaimniecībā pie saimniekiem, gan tipogrāfijā, kur bija milzīgs troksnis, gan pansionātos, aprūpes un dienas centros. Arī tagad es ļoti gribu strādāt, meklēju darbiņu, ko varētu darīt, neskatoties uz manām veselības problēmām.

Kā varēju strādāt? Ar ļoti lielām grūtībām. Redzes problēmu dēļ es pagājušā gada septembrī aizgāju no neredzīgo pansionāta, kur bija mana darbavieta, arī vide, kur es fantastiski labi jutos. Bet, lai aprūpētu cilvēkus, tomēr ir jāredz.

Šobrīd esmu bez darba – mājās izšuju dažādas glezniņas, man palīdz kaimiņš – saliek pa krāsām diegu kamolīšus. Mācos arī daudzas citas lietas, mēģinu saprast, kādu darbu es varētu strādāt."

Tagad gan situācija ir mainījusies uz labu ‒ suņu servisa biedrība "Teodors" Inesei piešķīrusi suni ‒ pavadoni, kas, Ineses vārdiem runājot, esot lielākais pasaules brīnums. Kucītei ir somisks vārds – Annekena. "Suns vienkārši mani aizved tur, kur man jānokļūst," savu prieku neslēpj Inese. "Man vairs nav jājautā, kur ir pietura. Man nav jādzird, ko es saku, man tas ir jāzina. Es nosaucu vietu, un sunītis smuki mani aizved tur, kur man vajag nokļūt. Sākumā bija ļoti grūti uzticēties, jo esmu pati pieradusi rūpēties par sevi. Bet tagad es vienkārši ļauju Annekenai mani vadīt. Piemēram, dodoties uz staciju, es sunim saku, lai meklē kāpnes, meklē kasi, un viņš lieliski to atrod.

Esmu Jehovas liecinieku draudzes locekle, bet ne vienmēr ir viegli sazināties ar pārējiem. Visi ir ļoti atsaucīgi, pielāgo literatūru un mācību programmu, lai es varētu saņemt vajadzīgo informāciju, piemēram, lasīt Bībeli. Lai atvieglotu kontaktēšanos, mēs izmantojam zīmju valodu ‒ es "lasu" zīmes, ko viņi veido ar pirkstiem. Šāds saziņas veids man ir atklājums. Es savādāk neprotu sazināties, kad man pazūd dzirde. Ir arī tādi brīži, kad man "viss ir pa nullēm".

Man gan ir dzirdes aparāts, kas palīdz atšķirt skaņas, bet tas nav man pielāgots. To iedeva nevis mediķi, bet brīvprātīgie ziedotāji, tāpēc var būt, ka aparāts nav pareizi noregulēts. No šī dzirdes aparāta man tik ļoti sāp galva, ka reizēm ir labāk nedzirdēt un neizjust šo diskomfortu, nekā dzirdēt. Aparātu es lietoju, ja rodas galēja nepieciešamība."

Uz jautājumu, kāpēc Inesei nav ārsta izrakstīta dzirdes aparāta, viņa atbild: "Gāju pie audiologa, kurš teica, ka man vajag šādu ierīci. Bet, lai pie tāda tiktu, man nepieciešams psihologa slēdziens, ka es spēšu tam pielāgoties. Īsti nesaprotu, kāpēc tāda kārtība. Bet es nesaņēmu ne atzinumu, ne pakalpojumu. Mēģināju atrast citu psihologu, bet, tā kā mani līdzekļi ir ļoti ierobežoti, tad nekas neiznāca.

Par dzirdes aparātu runājot – varbūt kādam mājās ir lieks, ko var pielāgot? Man savukārt ir divi runājoši pulksteņi. Man divus nevajag – varu mainīties. Ja cilvēkam nav pat viena, es vienu varu atdot."

"Ļoti paļaujos Dievu, izskatās, ka Viņš mani mīl vairāk, nekā esmu pelnījusi. Pirmais, ko audžumāte savulaik man iemācīja, bija "Jūs, bērniņi, nāciet." Tas bija padomju laiks. Ja es to laiku izturēju, tad brīvās Latvijas laikā nemīlēt Dievu, kad visi vārti vaļā, lai to darītu, ir noziegums.

Vai esmu izjutusi kādus brīnumus, ko Dievs izdarījis manā labā? Mana dzīve vispār ir viens liels brīnums. Teorētiski man bija jānomirst jau tūlīt pēc piedzimšanas vai labākajā gadījumā jāatrodas ratiņkrēslā, jādzīvo pansionātā, aprūpējamai un smagi slimai. Es tāda neesmu, pateicoties Dieva sūtītajiem cilvēkiem, kuri ir ienākuši manā dzīvē kā brīnums. Kaut vai kāds bezpajumtnieks, kurš man pateica, lai aizeju aiz stūra ‒ uz Sarkano Krustu. "Kas tas tāds" – vaicāju? "Tur var apģērbu dabūt. Redzu, ka tev nav." Ir reizes, kad ziemā staigāju plānā jakā. Aizgāju ar viņu kopā, iemācījos arī atrast zupas virtuves un paēst, kad bija ļoti grūti laiki."

Es ļoti daudz cenšos visu darīt pati, bet ir mirkļi, kad skaidrs, ka vairs nespēju. Tad jālūdz palīdzība citiem. Varbūt kādam ir kaut kas lieks, resursi, ko var atrast un izmantot. Ar resursiem es domāju cilvēkus, kuri var dot man informāciju, jo tā ir pats galvenais. Ja nav informācijas, kā man, tad neko nevar izdarīt. Ir jāizprot, piemēram, likumdošana, tātad vajag kādu juristu, kurš varētu palīdzēt.

Tāpat es ļoti vēlētos tikties ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar mugurkaulu. Un varbūt atrast man piemērotas rehabilitācijas programmas, sporta veidu. Es esmu aktīvs cilvēks. Varētu derēt kaut vai ratiņdejas. Es nebaidos iesēsties atpakaļ ratos un nodejot to deju tikai tāpēc, lai būtu fiziski aktīva. Jo es nevaru skriet, nevaru lēkt. Man ir milzīgi kustību ierobežojumi. Es varu tikai iet, labākajā gadījumā varētu soļot.

Nenoliegšu, ka man ir bijušas domas par pašnāvību, arī mēģinājumi. Esmu zvanījusi uz "Skalbēm", gulējusi slimnīcā. Ir reizes, kad diskomforts jeb vides nepieejamība nomāc tik ļoti, ka vienīgā doma ir to visu izbeigt un šķirties no šīs pasaules. Bet es to nedrīkstu darīt vismaz Dieva dēļ ne, jo viņš man tik daudz laba darījis. Cilvēki man ir palīdzējuši, Dievs ar viņiem mani savedis kopā, tāpēc es mēģinu celties, iet un spirināties. Lai gan, protams, dziļa izmisuma brīdī es ne vienmēr aizdomājos par baušļiem. Dažreiz man liekas, ka esmu nasta ne tikai sev, bet arī citiem. Bet tajā brīdī atrodas kāds cilvēks, kurš mani izvelk no šīs bedres, piemēram, iedodot kādu darbu. Tad saprotu, ka ceļš jau vēl nebeidzas. Man vēl daudz kas jāiemācās, es taču to vēl varu!"