Tas nav infarkts, tā ir veģetatīvā distonija. Trīs stāsti par mūsdienu veselības biedu  (24)

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem puse no mentālās veselības slimībām sākas 14 gadu vecumā, bet vairums šo problēmu netiek atklātas vai netiek ārstētas. Lai iedrošinātu ikvienu laikus meklēt palīdzību un nekaunēties par savu mentālo veselību, Alīna, Jānis un Kristiāna piekrita dalīties savā pieredzē. Viņi visi agrāk cīnījušies ar pēdējā laika aktuālāko mentālo kaiti – veģetatīvo distoniju. Tās nebija tikai panikas lēkmes, bet gan reālas bailes iekāpt sabiedriskajā transportā vai iet uz darbu.

Veģetatīvās distonijas simptomi var būt ļoti atšķirīgi, bet biežākie ir:

Jāpiebilst, ka veģetatīvā distonija spēj ietekmēt arī kuņģa un zarnu trakta darbību. Tā ir tikai viena no mentālās veselības problēmām, bet, ja pamani, ka tev vai kādam no taviem līdzcilvēkiem ir šādi simptomi, tas var liecināt arī par kādu no citām mentālās veselības problēmām:

Šādos gadījumos būtu ieteicams izvērtēt savas prioritātes, veltīt vairāk laika sev vai meklēt palīdzību pie sava ģimenes ārsta, kurš nolems, kā rīkoties tālāk.

"Man katru dienu konstanti bija galvassāpes, es nevarēju izturēt gaismu, man viss traucēja, gribēju vienkārši gulēt tumsā, man visu laiku nāca miegs, uzmācās domas, ka tūlīt nomiršu, ka esmu smagi slima. Tās vairāk bija fiziskas sajūtas," stāsta Alīna, atceroties ikdienu ar veģetatīvo distoniju.

Saskaroties ar panikas lēkmēm, kuras var pārsteigt jebkurā mirklī un jebkur, ir jāatrod metode, kā ar to tikt galā. Alīnas gadījumā tas bija saprast, kas tajā mirklī ar viņu notiek, apzināties, kāds tam ir iemesls, un strādāt ar savām domām. "Es sev saku, ka nekas jau nenotiks, ka tas ir tikai galvā, tā nav slimība. Pasakot to, man kļūst vieglāk, un tad arī viss ir kārtībā, protams, ka arī fiziskas aktivitātes palīdz." Ja gadās ļoti intensīva lēkme, tad palīdzot piecu sadzirdamu lietu atrašana, jo tas novērš uzmanību no nepatīkamajām sajūtām. Der arī atcerēties kādu skaistu, pozitīvu notikumu, dažreiz arī palīdzot elpošanas vingrinājumi.

Runājot par cilvēku attieksmi un sapratni, Alīna pauž, ka uz viņu nekā īpaši neskatās, bet drīzāk nesaprot, kas ar viņu notiek. Ģimenei rodas iespaids, ka meitene tēlo, izliekas un kaut ko izdomā savā galvā. "Viņi cenšas saprast, bet viņi to nesaprot līdz galam, jo viņiem kaut kas tāds nav bijis." Darbā par savu mentālo stāvokli Alīna nestāsta, jo baidās, ka nesapratīs un ka varētu sākt skatīties ar šķību aci.

Atskatoties uz pirmo panikas lēkmi ar domām, ka mirsti un visa dzīve pazib gar acīm, Alīna ir iemācījusies kontrolēt veģetatīvo distoniju. Šobrīd panikas lēkmes viņai vairs netraucē baudīt dzīvi. Ja tomēr lēkme Alīnu reizēm piemeklē, viņa jau zina, kas ir jādara, lai to novērstu un tiktu tai pāri. "Tagad ir daudz vieglāk, nav vairs galvassāpju. Toreiz gulēju gultā un vienkārši gaidīju, kad tas viss beigsies. Uz darbu es eju ar prieku, man nav vairs tā, ka es negribu iet, jo man ir bail."

Brīdis, kad Alīnai kļuva labāk, nepienāca vienas dienas laikā. "Tas viss nāca lēnām, bet bija tā, it kā akmens no sirds noveltos," pauž Alīna.

Ar veģetatīvo distoniju Kristiāna ilgi vēl esot mocījusies un atzīst, ka pavisam no tās vēl nav atbrīvojusies, tā joprojām ietekmējot viņas dzīvi. Lai arī meitene vairs nepiedzīvo tik intensīvas lēkmes, vēl joprojām nav pārvarētas bailes no sabiedriskā transporta vai vietām, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja Kristiānai ir izvēle nebraukt ar sabiedrisko transportu, viņa noteikti nebrauks, jo tas paņemot ļoti daudz spēka, kā arī vairo negatīvas emocijas.

"Bija kaut kāds brīdis, kad es vispār neko no tā, kas man sagādāja prieku, nedarīju, es biju depresīva," Kristiāna atminas laiku, kad veģetatīvajai distonijai pievienojās depresija, no kuras izkļūt nebija viegli, palīdzējusi neliela sevis piespiešana atsākt darīt lietas, kuras patika un iepriecināja. Tas esot dzīvi ļoti uzlabojis, jo depresijas periodā dzīves kvalitātes vispār neesot bijis.

Kristiāna uzskata, ka veģetatīvā distonija nepiemeklē cilvēkus, kuriem viss ir kārtībā, bet gan tādus, kuriem ir jāpaskatās no malas uz savu dzīvi un jāsaprot, kas netiek darīts pareizi. Distonijai neesot interesanti, ja esi mierā un harmonijā ar sevi. Meitene atzīst, ka pirms šīs kaites viņa esot "dzīvojusi ļoti nepareizi" – alkohols, smēķēšana, ballītes, kā arī sakrāts aizvainojums uz apkārtējo pasauli. "Bija brīži, kad mani pārņēma nemiers un es veidoju iekšējo komunikāciju ar veģetatīvo distoniju, teicu, ka nevēlos ar viņu draudzēties, lai ļauj man dzīvot. Izklausās jau pavisam dīvaini, bet man tas tiešām palīdzēja."

Lai arī lēkmes un bailes bijušas izteiktas, Kristiāna atzīst, ka ir pateicīga, ka šī kaite viņu piemeklēja. "Es nebūtu tur, kur esmu tagad. Kad pārstāju distoniju uzskatīt par ienaidnieci, tad arī kļuva labāk. Es viņu uztvēru kā draudzeni, kura man pateiks priekšā, kad dzīvē ir kaut kas jāmaina." Kristiāna pauž, ka slimība viņai atņēma ne tikai dzīves kvalitāti, bet arī draugus, lai gan tas viņai esot nācis par labu, jo "tusiņu draugi" pazuda, bet īstie draugi ir palikuši.

"Sevis izglītošana, nemitīgi iegūt informāciju, kas ir veģetatīvā distonija, kā viņa izpaužas, semināru apmeklēšana, "Youtube" video, darbs ar sevi, sports, veselīgs uzturs," Jānis pauž, ka šīs ir viņa metodes, kā vislabāk izprast panikas lēkmes un veģetatīvo distoniju. "Lai novērstu panikas lēkmi, ir jākāpj pāri bailēm, piemēram, ja tev ir bail kāpt sabiedriskajā transportā, pārvietoties ar to, tad vienīgais veids, kā tikt vaļā no panikas lēkmes, ir kāpt iekšā un izdzīvot panikas lēkmi un bailes visā iespējamā spektrā." Jānis piemin arī elpošanu caur degunu, lai iegūtu miera sajūtu, tikai pēc tam var domāt, kā risināt problēmu, pats galvenais ir sākumā nomierināties.

Panikas lēkmi, tās simptomus spējot izjust tikai tas, kuram ir veģetatīvā distonija, bet tā iespaido attiecības ar līdzcilvēkiem, draugiem, iespējams, arī darba kolēģiem. "Apkārtējie cilvēki pret mani attiecās divējādi, bija divas cilvēku grupas. Viena bija tā, kas mani atbalstīja un teica, ka mani saprot, un viņi mani centās atbalstīt morāli. Otra puse bija tā, kas domāja, ka es simulēju, ka tēloju, ka es vienkārši esmu cilvēks, kurš vēlas sevi padarīt par upuri, kuru žēlo, kuram nav problēmu, ka man vienkārši ir jādzīvo dzīve un jāiet uz priekšu, nevis jātēlo, ka man ir kaut kādas kaites ar nerviem," pauž Jānis.

Viņš uzskata, ka lielākais izaicinājums veģetatīvās distonijas periodā bija domas par nāvi, bailes, ka varētu nomirt, kā arī grūti bija apvienot darbu ar studijām, jo bija panikas lēkmes, kuru dēļ bieži vien nācās atcelt kādu svarīgu tikšanos.

Bailes kāpt sabiedriskajā transportā, nesaprast, kurā brīdī gaidīt panikas lēkmi, netraucēja Jānim ieraudzīt veģetatīvās distonijas gaišo pusi. "Pateicoties veģetatīvajai distonijai, mana dzīve ir mainījusies par 180 grādiem, es esmu laimīgs cilvēks, esmu cilvēks ar mērķiem, cilvēks ar dzīves vīziju, es uzņemu veselīgu pārtiku, sportoju, mācos augstskolā un nākotnē pats gribu būt psihologs, lai varu palīdzēt cilvēkiem, kuri slimo ar veģetatīvo distoniju, un ne tikai. Distonija man lika apstāties un izvērtēt manu dzīvi, manas vērtības, pat manu domāšanas veidu, kas man bija diezgan nepareizs. Atrast pašam sevi, kas es esmu, uz to mani mudināja veģetatīvā distonija. Šī pieredze nav kaut kas slikts, kāds lāsts, bet gan kā STOP zīme, lai izvērtētu savas dzīves kvalitāti."

Arī Meldra agrāk cīnījās ar veģetatīvo distoniju, bet tagad, kad tikusi ar to galā, pasniedz lekcijas un dalās savā pieredzē, lai palīdzētu citiem, kuri vēl ir nesaprašanā par to, kas ar viņiem notiek. Vairāk par Meldras pieredzi vari uzzināt šajā rakstā, bet vairāk par viņas vadītājām lekcijām, kā arī iegūt citu derīgu informāciju par biedējošo slimību meklē šeit.