Izplatītākās seksuāli transmisīvās slimības vīriešiem un to pazīmes

Gonoreja – parasti sākas ar zaļganbaltu izdalījumu parādīšanos no urīnizvadceļiem, sāpīgu urināciju. Izdalījumi parādās aptuveni nedēļu pēc inficēšanās. Iespējama arī slēptā forma, kad izdalījumu ir maz un dedzināšanas sajūta pēc urinācijas ir vāji izteikta. Bīstamākais ir tas, ka tavai partnerei šī saslimšana, to neārstējot, var radīt neauglību, tev pašam – impotenci.

Uroģenitālā hlamidioze – saslimšanas pazīmes nav izteiktas un aprobežojas ar mazliet sāpīgu urināciju, un apsārtušu urīnizvadkanāla atveres vietu uz dzimumlocekļa galviņas. Neārstējot slimību, varētu būt sāpes dzimumakta laikā, iespējama arī impotence. Tavai partnerei hlamidioze var radīt neauglību.

Trihomoniāze – saslimšanas pazīmes minimālas, līdzīgas kā hlamidiozei.

Ureaplazmoze vai mikoplazmoze – parasti norit bez izteiktiem simptomiem, bet negatīvi ietekmē citu uroloģisku vai STS ārstēšanu.

Sifiliss – saslimšana sākas ar sarkanas, nesāpīgas čūliņas parādīšanos uz dzimumlocekļa galviņas, sēklinieku maisiņa vai mutē. Pēc vairākām nedēļām šī čūliņa sadzīst un parādās izsitumi uz ādas. Slimība pāriet hroniskā formā un var beigties ar smadzeņu darbības traucējumiem vai pat nāvi.

Anoģenitālo herpes vīrusa infekcija – saslimšana sākas ar sāpīgiem pūslīšiem, čūliņām uz dzimumorgāniem, ir palielināti, jutīgi cirkšņu limfmezgli. Šī infekcija visbiežāk tiek nodota seksuālu kontaktu laikā, kad norit pati saslimšana jeb slimības uzliesmojums. Ļoti daudzi cilvēki ir kādi no herpes vīrusu nēsātājiem bez noteiktām slimības izpausmēm. Ja ir stipra imūnsistēma, iespējams, ka ne viņi paši ar to saslims, ne arī inficēs partneri. Diemžēl anoģenitālā herpe nav pilnībā izārstējama, medikamentus parasti lieto akūtas slimības gadījumā.

Smailās kondilomas jeb dzimumorgānu kārpiņas izraisa cilvēka papilomas vīruss (HPV), ar kuru parasti inficējas dzimumkontaktu ceļā. Tās izskatās kā bārkstaini izaugumi vai arī kā pacelts grumbuļains veidojums. Tās lokalizējas uz dzimumorgāniem un ap anālo atveri. Šajā apvidū ir nepatīkama nieze un dedzinoša sajūta. Kandilomas ir samērā vienkārši ārstējamas, tomēr kārpiņas var atjaunoties. Diemžēl atbrīvošanās no kārpiņām nenozīmē, ka iznīcināts arī tās izraisošais HPV, tomēr tas samazina iespēju inficēt dzimumpartneri. Diemžēl HVP var izraisīt ārējo dzimumorgānu ādas un dzemdes kakla vēzi.

B un C hepatīta simptomi ir saistīti ar vispārējās pašsajūtas pasliktināšanos – nespēks, nelaba dūša, vemšana, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte (var sākties no acu baltumiem un pārņemt visa ķermeņa ādu). Taču slimība var noritēt arī bez jebkādām pazīmēm. B un C hepatīts ir aknu iekaisums, ko izraisa vīruss, kas izplatās kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk inficēšanās notiek kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt hepatīta vīrusu, līdz ar to ir potenciāli bīstami.

HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kas vairojas, iznīcinot tās asins šūnas, kas atbild par imunitāti, un izraisa pastiprinātu imūnsistēmas novājināšanos. Tā simptomi nav saistīti ar dzimumorgāniem, bet par šīs infekcijas klātbūtni var liecināt ēstgribas zudums, novājēšana, nogurums, darba spēju samazināšanās, drudzis, paaugstināta temperatūra, izteikta svīšana naktīs, ādas izmaiņas, hroniska caureja, uzņēmība pret infekciju slimībām, palielināti limfmezgli. AIDS jeb iegūtais imūndeficīta sindroms rodas HIV infekcijas attīstības rezultātā. Inficēšanās notiek, ja inficēta cilvēka asinis, izdalījumi no dzimumorgāniem (sperma, sekrēts, kas izdalās pirms ejakulācijas, maksts sekrēts) un mātes piens (zīdaiņiem), nonāk otra cilvēka organismā. Inficēties ar HIV var no viena vienīga dzimumkontakta ar inficētu partneri!

STS neizvēlas vecumu, dzimumu un ar tām var saslimt gan vaginālā, gan anālā, gan orālā seksa laikā. Dažas no tām iespējams iegūt arī skūpstoties. Tomēr sadzīves kontaktu (dzerot no vienas glāzes, sarokojoties u.t.t.) laikā iespēja saslimt ir minimāla. Bērns dzemdību laikā var inficēties no mātes.

STS gadījumā, atkarībā no to veida, var būt izdalījumi no urīnizvadceļiem, sāpes un dedzinoša sajūta urinējot, dzimumlocekļa galviņas apsārtums, čūliņa, pūslīši, taču tikpat labi slimība var norisināties bez simptomiem. Tomēr jāatceras, ja ir aizdomas par saslimšanu, nav vērts analīzes nodot nākamajā dienā pēc dzimumkontakta. STS inkubācijas periods ir atšķirīgs – no četrām līdz septiņām dienām (gonoreja, trihomināze hlamidioze), vairākām nedēļām (sifiliss, herpes vīrusa infekcija, HPV). Gadiem par sevi var nelikt manīt arī HIV vai vīrushepatīts. Arī latenti, bez simptomiem var norisināties slimības gaita, piemēram, hlamidiozes, ureaplazmozes, mikroplasmozes gadījumā. Protams, ja parādās dedzinoša sajūta, urinējot, izdalījumi, čūliņa, izaugumi u. c., ārsta palīdzību vajadzētu meklēt pēc iespējas ātrāk.

Atceries, ka nedrīkst pašārstēties un lietot antibakteriālus medikamentus. Apārstējot slimību, tās simptomi var pazust, taču parasti tā pāriet hroniskā formā, tādejādi apgrūtinot objektīvu diagnozes uzstādīšana un tālāko ārstēšanos. Jāapmeklē dermatovenerologs vai urologs, kas veiks izmeklējumus, kas mūsdienās ir nesāpīgi (var nodot tikai asins vai urīna analīzi). Precīzi nosakot diagnozi, tiks nozīmēta medikamentoza ārstēšanās. Turklāt katram no partneriem tiek pielāgota individuāla terapija.

Ja cilvēks ir tikai pārnēsātājs jeb viņa organismā šī STS infekcija mājo, bet pašam nav slimības simptomu, viņš arī var inficēt partneri. Šādā gadījumā noteikti arī pārnēsātājam nepieciešama profilaktiska ārstēšana. Tāpēc uzsākot jaunas attiecības, noteikti jāizmeklējas abiem partneriem, kaut arī šķietami ar seksuālo veselību viss ir kārtībā.