Cukura diabēts ir smaga, hroniska slimība, ar ko pacientam jāsadzīvo visas dzīves garumā. Diabēts ietekmē ne tikai viņa fizisko veselību, bet arī emocijas un tieksmi pret līdzcilvēkiem. To, kādu emociju gammu ikdienas saskarsmē ar ģimeni, draugiem, tuviniekiem un paziņām piedzīvo cukura diabēta pacients, skaidro psihiatre Dr. Ilona Sprūģe.
Kā jūtas cukura diabēta pacients savā ģimenē un draugu, radinieku, kaimiņu, darba kolēģu lokā?
Jebkura hroniska slimība ir zaudējums, un cukura diabēts nav izņēmums. Pirmkārt, tas ir zaudējums, jo ikdienā no kaut kā ir jāatsakās, lai pievērstos glikozes kontrolei, medikamentu lietošanai, ēšanas ierobežojumiem un veselīgam dzīvesveidam. Tāpat regulāri jāapmeklē ārsts un jāveic izmeklējumi, dažreiz arī jāārstējas slimnīcā. Tādēļ bieži ir jāpārvērtē savas prioritātes.
Otrkārt, arī organisma funkciju ierobežojums ir zaudējums, līdz pat tam, ka slimības rezultātā var būt zaudēta redze, vesela sirds un asinsvadi, nieru funkcija vai kāja. Treškārt, zaudēta ir veselība kopumā, un līdz ar to var būt zudušas arī noteiktas iespējas. Tādējādi parādās vēl viena atkarība, no kuras neaizbēgt, tā ir atkarība no organisma fizioloģijas slimības iespaidā.
Jebkurš zaudējums ir jāizsēro, un sērošana sastāv no vairākām stadijām – šoka, nolieguma, dusmām, kaulēšanās, depresijas un pieņemšanas:
- Kad relatīvas stabilitātes apstākļos cilvēks uzzina par smagu slimību, var iestāties šoks un psihisks sastingums – cilvēks nenotic teiktajam, var sašaurināties apziņa, un cilvēks var neuztvert citu sacīto. Tādēļ citiem, īpaši mediķiem, ir jāpārliecinās, ka cilvēks ir sapratis visu ārsta teikto.
- Noliegumu raksturo jau pats nosaukums – cilvēks domā, ka jūtas labi, ir apmulsis, nobijies, nepieņem nepatīkamos jaunumus, viņam trūkst izpratnes par notiekošo. Tiek meklēti iemesli iespējamām analīžu kļūdām un attaisnojumi savai (bez)atbildīgajai rīcībai, vienlaikus izjūtot un meklējot savu vainu, tādēļ speciālistam uzmanīgi vajadzētu provocēt nākamo stadiju, kas ir dusmas.
- Dusmu stadijā mēs parasti meklējam vainu gan sevī, gan visā apkārtējā pasaulē, arī ārstniecības darbinieki saņem daudz pārmetumu. Svarīgi ļaut izdusmoties un šo dusmu enerģiju lēnām virzīt uz risinājumu.
- Kaulēšanās stadijā cilvēks sāk sazināties ar citiem saslimušajiem, sāk runāt skaļāk par savām ciešanām, intensīvi meklē atbildes uz sev neskaidriem jautājumiem, pūlas izprast, kādēļ saslimis.
- Nonākot līdz realitātei un saprotot, ka notikušo bieži nevar izmainīt, iestājas bezcerība, nomāktība, izmisums, pat vienaldzība un dziļas bēdas (depresijas stadija). Te ir svarīgi citiem vienkārši būt līdzās, lai veselības zaudējumu palīdzētu pieņemt un varētu uzsākt darīt visu iespējamo labākai slimības kontrolei. Tas nepieciešams, lai varētu jēgpilni dzīvot tālāk kopā ar savu slimību.
Sēras ir fizioloģisks un normāls organisma process. Zaudējuma jēga labāk izprotama, ja to izdzīvo jeb izsēro. Sēras var par parādīties uzreiz vai novēloti, un atsevišķu posma garums katram indivīdam var būt atšķirīgs. Diemžēl sērošana var apstāties kādā no etapiem gadiem ilgi, neļaujot pieņemt zaudējumu un līdz ar to adaptēties dzīvei ar slimību. Katrai no stadijām ir savi uzdevumi, kas veicami, lai cilvēks tiktu galā ar zaudējumu un turpinātu dzīvi jau citā, labākā kvalitātē. Vietā ir teiciens, ka "viss, kas mūs nenogalina, tikai padara mūs stiprākus". Sērošanas procesu pamana un arī izdzīvo apkārtējie, tai skaitā ģimene, jo emocionālas sāpes, vaina, neziņa, izmisums, dusmas, bailes ir visiem.
Ir zināms, ka gan depresija, gan ilgstošas sāpes palielina iespējamību, ka cilvēks biežāk atkāpsies no ārstēšanās plāna. Sāpes var būt gan neiropātiskas (ir bojājums, strukturālas izmaiņas perifērajā nervu sistēmā), gan psihogēnas sāpes. Pie psihogēnām sāpēm nenovēro izmaiņas audos – tās nosaka indivīda uztvere, kas saistīta ar agrīno emocionālo pieredzi ar mammu, kā arī trauksme un depresija pastiprina centrālās nervu sistēmas jutīgumu. Arī sabiedrības kultūra ietekmē veidu, kā mēs uztveram otra slimību, ciešanas un vai par to labprāt runājam vispār.
Kā jūtas ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā, esot un dzīvojot kopā ar cukura diabēta pacientu?
Ar cukura diabēta ienākšanu ģimenes sistēmā, tās ikdiena neizbēdzami mainās. Cik gatava tam ir ģimene? Tuvinieki var būt ļoti nobijušies, norūpējušies, arī pārmetoši, dusmīgi. Viņi var būt arī pārāk kontrolējoši, ierobežojot slimnieka autonomiju. Vienaldzība un atbalsta nesniegšana ir emocionāla vardarbība, un šādā situācijā būtu svarīgi saprast, vai tā nav radinieku aizsardzība no kaut kā. Kā runāt par slimību? Kādu atbalstu sniegt? Pirmais solis ir pajautāt tuviniekam, kādu palīdzību viņš vēlas no citiem, cik lielā mērā un cik bieži. Noderīga var būt ģimenes terapija – visas ģimenes saruna ar psihoterapeitu. Katra indivīda izjūtas un vajadzības vislabāk palīdz saprast individuālā psihoterapija (psihodinamiskā psihoterapija, psihoanalītiski orientētā psihoterapija, psihoanalīze), jo cilvēka reakciju uz šādu krīzes situāciju, galvenokārt, nosaka viņa agrīnā dzīves pieredze.
Ģimenes un sabiedrības faktoru nozīmīgumu cukura diabēta menedžmentā uzsver starptautiskas vadlīnijas, tiek minēta pavisam jauna pieeja pacienta un sabiedrības (šaurākā nozīmē tā ir arī ģimene) attiecībās. Šeit lieli izaicinājumi ir laika, prasmju un resursu (ne)pieejamība cukura diabēta pacienta emocionālās labsajūtas nodrošināšanā, kā arī tas, ka pašreizējā veselības aprūpes politika ir vairāk orientēta uz produktivitāti, kas izmērāma ar biomedicīniskiem indikatoriem. Šādi pabērna lomā tiek atstāts tik svarīgs aspekts kā cilvēciskais kontakts, individuāla attieksme, personalizēta medicīna. Risinājums varētu būt arvien lielāka paša indivīda iesaistīšanās dialogā ar politikas veidotājiem, tādējādi ļaujot nepārtraukti izglītoties visiem – pacientiem un visām ieinteresētajām pusēm, no kā pacienta psihoemocionālā veselība ir atkarīga.
Atsevišķi jārunā arī par cilvēkiem, kas sirgst ar hroniskām psihiskām slimībām. Šī pacientu grupa mazāk rūpējas par savu veselību, mazāk seko organisma izmaiņām un brīdinājuma signāliem, mazāk veic profilaktiskās medicīniskās pārbaudes, mazāk ievēro veselīga dzīvesveida pasākumus, kas veicina 2. tipa cukura diabēta attīstīšanos vai atkāpes no ārstniecības protokola ievērošanas pie 1. tipa cukura diabēta. Arī antipsihotisko medikamentu lietošana šiem pacientiem var radīt nevēlamu metabolisko risku (glikozes tolerances traucējumus, 2. tipa cukura diabētu, aptaukošanos, lipīdu vielmaiņas traucējumus, metabolisko sindromu). Tādēļ šiem cilvēkiem nepieciešama papildu uzmanība no tuvinieku un mediķu puses, un tas var nebūt viegli.
Psiholoģiskā palīdzība, tai skaitā psihoterapija un psihoanalīze, ir neaizstājamas ārstēšanas metodes diabēta menedžmentā. Tās var palīdzēt atrast līdzsvaru pacientam un visai viņa ģimenei starp adekvātu glikozes līmeņa kontroli ikdienā un normālu ģimenes rutīnu. Ģimene, kas ir atbalstoša un rūpējas par savu ģimenes locekli, bet, nepārkāpjot robežas, pacienta labā var izdarīt daudz.
Hroniskas slimības faktu uztvert kā realitāti, no kuras neaizbēgt, tās gaitu un sarežģījumus kontrolēt, dalīties gan sāpēs un bēdās, gan "uzvarās" var palīdzēt arī pacientu tikšanās, grupu nodarbības, nometnes, tāpat pacientu radinieku atbalsta grupas, īpaši vecākiem, kuru bērni slimo ar cukura diabētu.
Faktori, kas ietekmē emocionālos aspektus cukura diabēta gadījumos, ir gan paša cilvēka individuālie faktori, gan ģimenes psihodinamiskie faktori, gan sabiedrības, veselības aprūpes sistēmas faktori un attieksme. Slimība ir kā pārbaudījums attiecībās pašam ar sevi un līdzcilvēkiem, tai skaitā ārsta – pacienta attiecībās. Šis pieredzētais pārdzīvojums var sniegt labāku iespēju kontrolēt savu slimības norisi un attālināt tās sarežģījumus.
Noslēgumā dažas atziņas labākai sadzīvošanai ar šo slimību visiem – gan indivīdam, gan viņa ģimenei:
- Pieņemt slimību gan samierinoties, gan uztverot to kā jaunu pieredzi.
- Pieņemt to, ka dzīve turpmāk būs atkarīga no slimības.
- Meklēt un prasīt palīdzību. Veidot un uzturēt dialogu.
- Veidot sev sociālo atbalsta sistēmu.
- Tiekties uz labākām attiecībām ar ģimenes locekļiem, ar medicīnas darbiniekiem, pieņemot, ka auglīgai sadarbībai nepieciešama visu iesaistīšanās.
- Dalīties ar citiem savā pieredzē, tā var būt kādam ļoti noderīga. Dalīšanās var mainīt visas sabiedrības attieksmi.
Atzīmējot Pasaules diabēta dienu, Latvijas Diabēta federācija 14. novembrī aicina iedzīvotājus uz informatīvo pasākumu Rīgas Centrāltirgus Sakņu paviljonā, Centrāltirgus ielā 3 k-3, no pulksten 14 līdz 17. Pasākuma laikā būs iespējams konsultēties ar speciālistiem, bez maksas noteikt savu holesterīna līmeni, kā arī saņemt kuponus bezmaksas cukura līmeņa pārbaudei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
