Anna stāsta, ka viņas ģimenē alkohols nav bijis cieņā. Vecāki to nelieto. Arī pašai ne vidusskolas, ne studiju laikā nav paticis apmeklēt ballītes, kurās lieto alkoholu. Kamēr klasesbiedri izklaidējās ar grādīgajiem dzērieniem, Anna sēdēja mājās un lasīja grāmatas. Un nav tā, ka viņa vienā dienā "norāvās", atkarība izveidojās pamazām. Sākumā alkohols palīdzēja vieglāk iederēties, tas lietots arī cīņai ar stresu, bet, apgūstot, kuri alkoholiskie dzērieni ir tie "labie un pareizie", to lietošana bijusi pat nedaudz prestiža. Nemanot iedzeršana kļuva par atkarību.
Pirmās atkarības pazīmes parādījušās jau pirms 12 gadiem, kad reizēm gribējies iedzert bez īpaša iemesla. Bijis laiks, kad Anna jutusies arī nedaudz lepna par to, ka smagas paģiras pēc alkohola lietošanas viņu nemoka. "Tas radīja tādu sajūtu – o, tad jau man tas nekaitēs, tad es noteikti nevaru kļūt par alkoholiķi, jo man pat slikti nav nākamajā dienā," atceras Anna. Tomēr viņa kļūdījās, tā domājot, jo vēlāk izveidojās atkarība un stiprais alkohols tika lietots pat kopā ar antidepresantiem. Anna atklāj, ka viņai bija jānokrīt ļoti zemu, lai uzsāktu ārstēšanos, kas sākumā nebūt nebija viegla.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
