Te nav spēka nomazgāties, te – it kā dieviņš būtu sabučojis. Dzīve ar bipolārajiem traucējumiem  (2)

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem, 2016. gadā Latvijā uzskaitē bija 687 cilvēki, kam diagnosticēti bipolāri afektīvie traucējumi. Pēdējo gadu laikā šī slimība diagnosticēta arvien lielākam cilvēku skaitam. 2014. gadā diagnoze uzstādīta 13 cilvēkiem, 2015. gadā uzskaitē uzņemts 21 jauns pacients, bet 2016. gadā – 32.

"Baidos, ka likšu vilties, – neko pa īstam neprātīgu mānijas stāvoklī neesmu sastrādājusi," smejas Daša. "Ir divu tipu bipolārie traucējumi. Vienā noskaņojums virzās pa sinusoīdu un, kad nonāk "līdz griestiem", cilvēks dara savādas lietas. To sauc par māniju. Man ir otrā tipa traucējumi, līdz mānijai nenonāku. Lielāko daļu laika šāds cilvēks pavada subdepresijas stāvoklī – dzīve ir sūdīga, spēka nav, tomēr kaut kā dzīvot var. Pēc tam nāk hipomānija – dzīve ir skaista, bezgalīga enerģija, it kā dieviņš būtu sabučojis. Tai brīdī ir grūti noticēt, ka nebeidzamās enerģijas ilūzija tiešām ir tikai ilūzija. Baterijas nosēžas ļoti ātri. Un tad sākas depresīvā fāze – guli un vāļājies kā tāds ronis, nemazgājies, smirdi."

Pirmoreiz bipolārie afektīvie traucējumi parasti parādās no pubertātes līdz 25 gadu vecumam un sākas ar depresīvo epizodi. Dašai tie sākās pēc skolas beigšanas, kaut jau pusauga vecumā viņa bija ļoti trauksmaina, slikti gulēja, murgoja.

"Lai gan es nebiju no tiem bērniem, kurus vecāki līdztekus mācībām noslogo ar obligātajiem pulciņiem un papildnodarbībām, reizēm man bija grūti izvilkt mācību nedēļu, biju pārgurusi jau pēc dažām skolas dienām un mājasdarbiem. Pārējie bērni ar tieši tādu pašu dienas režīmu un slodzi mierīgi tika galā, un viņiem pietika spēka daudz kam citam, man – ne," atceras jaunā sieviete.

Sākotnēji viņa ar savu problēmu mēģinājusi tikt galā pašas spēkiem. "Teicu sev, ka esmu neaptēsta, slinka muļķe, kas nepietiekami cenšas. Gulēju, ēdu pareizi, sportoju, biežāk devos svaigā gaisā. Daudz strādāju, lai nebūtu laika visādiem pārdzīvojumiem. Īsāk sakot, sekoju amatieriskiem standarta padomiem, kas, protams, nedarbojās. Kā tad tā? Režīma ievērošana bipolāriķim ir vērtīga, tomēr tā nevar būt ārstēšanās pamatā, tik vien kā stiprinošs instruments. 10–12 stundu darbadiena, lai nebūtu laika pārdzīvojumiem, būtībā ir nekas cits kā pašiznīcinoša izturēšanās un pat cilvēku ar medicīniskā izpratnē pilnīgi veselu psihi var novest tikai pie emocionālas izdegšanas."

Pie psihiatra Daša vērsās pirms divarpus gadiem, pēc vecmāmiņas nāves, kad sajuta, ka no salīdzinoši stabila stāvokļa grimst depresijā. "Iepriekšējās depresīvās epizodes laikā es pāris reižu biju tuvu tam, lai izdarītu pašnāvību. Abas reizes apstājos pēdējā brīdī. Lieliski atcerējos šo stāvokli un nevēlējos tādā atgriezties."

"Savu" ārstu atradu ne uzreiz. Mana pirmā psihiatre man ļoti palīdzēja, izrakstīja nepieciešamās zāles un kādu laiku ārstēja ar psihoterapiju. Tomēr manis ārstēšanā viņa daudz ielika savus personīgos uzskatus un pārliecības, kas nav ētiski. Piemēram, visiem cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju esot dziļas traumas, dažām slimībām homeopātija palīdzot labāk par parastajiem medikamentiem, bet labākais veids, kā nonākt pie iekšējā miera, esot lūgšana. Nolēmu mainīt terapeitu."

Sliktākā palīdzība cilvēkam, kas cieš no depresijas vai bipolāriem traucējumiem, ir ieteikums izvēdināt galvu vai atslēgties. Tomēr dažas lietas var būt kā palīglīdzeklis, ja tiek dzertas zāles.

"Esmu brīvprātīgā suņu patversmē," stāsta Daša. "Dievinu suņus, taču pagaidām nevaru atļauties paņemt sev mājdzīvnieku, tādēļ eju pastaigās ar svešiem. Vēl man palīdz došanās uz jūru aukstā, vējainā dienā un skatīšanās uz viļņiem. Un protams, arī izgulēšanās."

Galu galā viņa nolēmusi, ka neslēps savu slimību. "Šis ir dergļu tests," Daša teic. "Arī domāšanas elastības tests. Ja uzskati, ka depresija ir slinkajiem, bet cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem ir jāguļ psihenē, – visu gaišu! Mans priekšnieks zina par bipolārajiem, un viņam viss šķiet OK."

Sieviete ir pārliecināta, ka šādas diagnozes slēpšana ir negodīga un neglīta. Reiz tā jau bija: hipomānijas fāzē Daša sākusi strādāt jaunā darbavietā, uzņēmusies lērumu pienākumu un nav spējusi tikt galā. Viņu palūdza aiziet. Tas vairs neatkārtošoties, viņa ir pārliecināta. "Psihoterapija man ir iemācījusi pievērst sev uzmanību, apzināties un vēlēties saglabāt līdzsvaru. Hipomānijas stāvoklī es sev atgādinu, ka neesmu Dievs. Subdepresijas stāvoklī varu strādāt. Depresijas fāzē... Bija laiks, kad es tikai frīlansoju… Strādāju pāris stundas dienā, rakstīju vai rediģēju kaut kādus rakstus."

Taču situācija ar pacienta anonimitāti Latvijā ir biedējoša, apgalvo Daša. "Gāju pie privāta psihiatra, arī pie valsts ārstiem sen atcelta uzskaite, tāpēc mana medicīnas vēsture glabājas pie ārstes, nevis kopējā datubāzē. Taču receptes aptiekā tāpat tiek skenētas. Un tagad ar elektronisko recepšu sistēmu ir tā, ka lērums cilvēku no malas par mani var visu uzzināt."

Jauno sievieti biedē Latvijā uzsāktais deinstitucionalizācijas process un ideja par pakāpenisku atteikšanos no psihiatriskajām slimnīcām. "Jā, šizofrēnija ļauj dzīvot normālu dzīvi, es pati pazīstu tādus cilvēkus. Bet ir taču arī tādi, kas kādos dzīves periodos ir patiešām bīstami sev un apkārtējiem. Jābūt videi, kurā nepieciešamības gadījumā kāds viņiem operatīvi palīdzēs. Citādi tas ir kā pašam sev griezt apendicītu."

Sieviete ir pārliecināta – būtu labi, ja valsts pa īstam iesaistītos destigmatizācijas procesā (stigmatizācija – stereotipu, zīmogu piešķiršana, destigmatizācija – pretējais process), publicējot populārzinātniskus rakstus, rīkojot atvērtās lekcijas. "Cilvēki ar psihiskiem traucējumiem nav maniaki, kas pliki skraida ar cirvi rokās. Tas ir jāskaidro," teic Daša.

"Ir cilvēki ar reālām problēmām, kuras viņi nevienam nenovēl. Un ir tie, kas izliekas, viņi vēlas uzmanību. Viņi citē "Oksimoronu", kuram, starp citu, tik tiešām ir bipolārie traucējumi, kuru dēļ viņš tika izslēgts no Oksfordas. Skandē viņa dziesmu "Биполярочка", sēž uz palodzes – tādi bēdīgi, plediņā ietinušies. Psihiskās saslimšanas vienmēr bijušas romantizētas, stereotips, ka māksliniekam ir jācieš, valda mūžam. Nē, viņam nav jācieš. Ir jāsaprot, ka tas ir gluži kā alkoholisma un pašiznīcināšanās romantizēšana."

Jau vairākus mēnešus Dašai ir remisija, viņa nelieto medikamentus un neapmeklē ārstu. Stāvoklis noteikti ir labāks nekā pirms ārstēšanās, tomēr viņa nekad neizveseļosies pilnībā.

"Āzijā ir kāda tradīcija. Sasistu vāzi salīmē un stiķējuma vietas krāso ar zelta krāsu. Skaisti. Tomēr, ja vāze kritīs vēlreiz, iespēja, ka tā saplīsīs, ir daudz lielāka. Tajos piecos gados, kuru laikā centos sev pati palīdzēt un neārstējos, es salauzu savu psihi. Stresa izturības līmenis ir daudz zemāks. Jūtos kā tā vāze, kā atkailināts vads, caur kuru plūst strāva.

Prof. Rancāns norāda, ka ikvienam cilvēkam var būt vērojamas garastāvokļa svārstības, bet tas uzreiz nenozīmē, ka viņš cieš no bipolārajiem traucējumiem. "Šīs garastāvokļa svārstības nav tik izteiktas. Visspilgtākā pazīme bipolāri afektīviem traucējumiem ir maniakālais stāvoklis, un to raksturo tas, ka cilvēks vismaz nedēļas garumā ir izteikti runīgs, kustīgs, darbīgs. Viņam ir raksturīga ātra runa, plaši žesti. Viņš ir sociāli aktīvs, iesaistās dažādos darbos, kaļ plānus, kuri ļoti bieži ir nereāli. Viņš savā maniakālajā stāvoklī var būt ļoti pārliecinošs, brīžiem pat ar savu ideju aizrauj citus."

Speciālists uzsver, ka ir būtiski saprast, ka šis stāvoklis cilvēkam parasti nav raksturīgs. Viņš var būt aktīvs, gulēt ļoti maz, bet vienalga justies enerģijas pārpilns un iedvesmots. "Šādos brīžos viņam ir paātrināta domāšana, viņš var nereālistiski vērtēt savas iespējas, viņš var pieņemt nepārdomātus lēmumus," skaidro dr. Rancāns, piebilstot, ka šādos brīžos cilvēkam ir paaugstināts pašvērtējums un viņš nespēj novērtēt dažādus riskus. "Ir svarīgi saprast, ka viena atsevišķa pazīme to neraksturo," piebilsts psihiatrs, "jābūt daudzu pazīmju kopumam." Esot šādā stāvoklī, pacienti pret to neizturas kritiski – viņiem šķiet, ka tā ir viņu norma.

Speciālists stāsta, ka bipolāri afektīvo stāvokli var salīdzināt ar šūpolēm. Cilvēks, kas cieš no šiem traucējumiem, savas dzīves laikā daudz ilgāku laiku pavada depresīvā stāvoklī nekā pacilātā noskaņojumā. Parasti cilvēki nepamana maniakālo stāvokli – par to nesūdzas ne viņi, ne līdzcilvēki. Palīdzību meklē depresīvā stāvokļa laikā.

Cilvēkiem, kas cieš no bipolārajiem traucējumiem ir svarīgi apzināties savu garastāvokli un zīmēt līkni par to, kā tas svārstās laika gaitā. "Ir jāsaprot, ka maniakālais stāvoklis ir subjektīvi patīkams – viss izdodas, veicās. Taču maniakālais stāvoklis ir līdzīgs ātrajam kredītam. Ja to neārstē ar medikamentiem, tad būs jāmaksā pamatsumma ar visiem procentiem – cilvēks atgriežas dziļā depresijā." Iepriekš piedzīvotā pacēluma dēļ, depresīvais stāvoklis šķiet vēl smagāks un nomācošāks. Dr. Rancāns norāda, ka bipolārie traucējumi ne vienmēr izpaužas tik izteikti, tomēr jāņem vērā, ka arī tad pacēlumam seko kritums. Šādās situācijās ir būtiski, ka traucējumi tiek atpazīti un uzsākta atbilstoša ārstēšana, ko nosaka psihiatrs.

"Dzīves kvalitāte nepazeminās, ja šo stāvokli kontrolē," uzsver speciālists. Viņš norāda, ka ilgstoši ir jālieto medikamenti, lai stāvokli uzlabotu. "Nevar sacīt, ka ārstēšana ietekmē dzīves kvalitāti. Nē, neārstēta slimība ietekmē dzīves kvalitāti," skaidro prof. Rancāns. Gadās, ka cilvēki dažādu aizspriedumu dēļ nevēlas atzīt savu slimību. Un tieši šāda uzvedība ietekmē cilvēka dzīvi, attiecības un karjeru. "Ja cilvēks kontrolē savu garastāvokli, tad viņš var realizēt visu, kas viņam ir dots – spējas, zināšanas prasmes…"