Izraisa atkarību un jālieto visu dzīvi – izplatītākie mīti par antidepresantiem  (19)

Antidepresanti ir viena medikamentu grupa, kuru izmanto gan depresijas, gan somatformas ārstēšanai. Tad ir vēl citu grupu medikamenti, piemēram, trankvilizatori. Par šīs grupas medikamentiem gan būtu jāuztraucas, jo tie ir atkarību izraisoši, tāpēc vairāk par divām nedēļām tos nevar lietot. Šie medikamenti mazāk ārstē, taču risina vairākas akūtas kaites, piemēram, panikas lēkmes. Par antidepresantiem tik ļoti nevajadzētu baidīties, jo tie neizraisa atkarību tādā veidā kā trankvilizatori, jo antidepresanti ietekmē mehānismus galvas smadzenēs, kuri ir atbildīgi par normālu garastāvokli. Vēl stiprāka medikamentu grupa ir neiroleptiskie preparāti, tos lieto, kad cilvēkam jau ir, piemēram, halucinācijas.

"Cilvēkiem patīk visus psihiskās veselības medikamentus saukt par antidepresantiem, kā arī cilvēki bieži vien nespēj atšķirt antidepresantu funkcijas no trankvilizatoru funkcijām. Cilvēkus visvairāk satrauc pierašana pie zālēm," novērojusi speciāliste.

Ir gadījumi, kad vairs pabūt mierā vai atpūsties neder, un ir jāsāk domāt par medikamentiem. Eksperte pauž: "Tad, kad cilvēkam ir iekšējie vai ārējie pārdzīvojumi, kas ir noveduši cilvēku kaut kādā stāvoklī, tad ir jāizvērtē pacienta stāvoklis, vai viņš ir spējīgs atrisināt šīs problēmas. Es izvērtēju cilvēka resursus. Vai nu ir vajadzīgi medikamenti, vai viņš ir jāliek stacionārā, tas ir atkarīgs no cilvēka resursiem, jo medikamenti dod papildu resursus."

Ja cilvēks jūtas nomākts un klāt nāk nepatīkami psihiskās veselības traucējumi, tā vietā, lai dotos pie speciālista, cilvēki uz savu roku meklē informāciju internetā, kas spētu remdēt šīs nepatīkamās sajūtas. Tā rezultātā atrod arī medikamentus, iespējams, pat savas mājas skapīti, kuri izrakstīti kādam no ģimenes locekļiem. Psihiatre uzsver: "Noteikti, ka cilvēkam nevajag sākt lietot medikamentus uz savu roku, bet gan atnākt pie ārsta. Nav obligāti jādodas pie psihiatra, var doties arī pie psihologa vai psihoterapeita, ja terapeits redzēs, ka ir nepieciešami medikamenti, tad nosūtīs pie psihiatra, kurš izvērtēs situāciju. Biežākās diagnozes ir tā pati depresija, izdegšanas sindroms, tad parasti sanāk izrakstīt antidepresantus." Štāne uzsver, ka noder atcerēties – antidepresantam ne vienmēr indikācija ir depresija. Daudziem psihiskiem traucējumiem mehānisms ir līdzīgs. Tā pat var būt depresija, bet simptomi kā somatformas traucējumiem.

Situācijā, kad cilvēki ir nobijušies sākt lietot psihotropos medikamentus, ārstam ir jāatrod pareizā pieeja, kā rīkoties. "Protams, nevienam nepiespiežu lietot izrakstītos medikamentus, bet ir retas situācijas, kad cilvēks ir tik smagā stāvoklī, ka viņš ir bīstams sev vai apkārtējiem. Biežāk gan sev bīstams – vismaz es ar to saskaros. Ja es nozīmētu antidepresantus tajā brīdī, arī tas viņu uzreiz neizglābtu. Ja stāvoklis ir tik akūts, tad pacients ir jāsūta uz slimnīcu. Tas brīdis, kad cilvēks nonāk pie manis, tad visbiežāk viņam ir izvēle – lietot vai nelietot izrakstītos medikamentus. No savas puses es cenšos ieteikt labāko variantu. Piemēram, ja es redzu, ka cilvēks netiks galā bez medikamentiem, tad es izskaidroju, kāpēc būtu jālieto zāles, un cenšos pateikt, ka cilvēks pats netiks galā ar šo situāciju, jo bieži vien cilvēki domā, ka viņiem ar visu ir pašiem jātiek galā. Ir situācijas, kad attiecīgajā brīdī resursu cilvēkam ir par maz. Tad medikamenti var palīdzēt. Vēl ir gadījumi, kad cilvēks negrib lietot antidepresantus, bet pats gan saprot, ka vajadzētu. Tad ir kāds starpposms, kad var mēģināt iedot trankvilizatoru, kas var situāciju atrisināt īstermiņā. Ar šo var cilvēku sagatavot domai, ka zāles var palīdzēt, cilvēkam kļūst vieglāk. Cilvēks pēc tam pats spēj novērtēt, ka var racionālāk domāt un pieņemt lēmumus."

Uzsākot lietot psihotropo medikamentu kursu, cilvēki mēdz baidīties par blaknēm, piemēram, pieņemšanos svarā vai izmaiņām personībā. Štāne komentē izplatītākos mītus.

Vidējais antidepresantu lietošanas laiks ir pusgads. Ja ārstē depresiju, tad mērķis ir tos lietot trīs-četrus mēnešus, ar to cilvēkam būtu jārēķinās. Ir arī cilvēki, kuri antidepresantus lieto visu mūžu. Bet, ja tā ir atsevišķa depresijas epizode, tad statistiski vidēji tas ir pusgads. Lai vispār nonāktu pie antidepresantu medikamentu lietošanas, ir jāpaiet laikam. Tas nav tā, ka cilvēks ir nedēļu bēdīgs. Parasti tas ir vairāku gadu stress vai pārdzīvojums un citi gadījumi. Uz šī fona medikamentu lietošana pusgadu nav ilgs laika periods.

Jā, tā bieži gadās. Bet pēc blaknēm var pateikt, vismaz kurā virzienā doties, kas palīdz piemeklēt atbilstošāko medikamentu pacientam. Ir, protams, gadījumi, kad ir tiešām grūti atrast piemērotākos, tad kombinē ar citiem antidepresantiem vai citu psihotropo grupu medikamentiem. Bet pārsvarā ar pirmo, otro reizi izdodas piemeklēt atbilstošāko. Ir arī medikamenti, kuri iedarbojas tikai pēc divām nedēļām. Dažreiz uzsākot medikamentozo kursu sākumā var būt sliktāk. Jo vairāk cilvēks izklāsta savas sajūtas vai blaknes lietojot izrakstīto medikamentu, jo ātrāk var piemeklēt pareizo variantu.

"Tāds ir mērķis - pārtraukt lietot," skaidro psihiatre, uzsverot, ka ir jāklausās un jādara viss, kā ārsts ir teicis. Medikamentus nevajadzētu pārtraukt strauji lietot un arī uzsākt strauji nevajadzētu, bet gan pakāpeniski, jo tas var uzlikt papildu stresu organismam. Tas pasliktina pašsajūtu, var atkārtoties sūdzības, kā arī, ja nākamreiz tiks lietots tas pats antidepresants, tas jau var nepalīdzēt.

Ja personība ir bijusi izmainīta, tad medikamenti spēj to atgriezt normālā funkcionēšanas kārtībā. Antidepresanti maina bioķīmiskus procesus galvas smadzenēs, virzot tos tuvāk normai. Sliktāk cilvēks var justies tikai tad, ja ir kāda alerģija no izrakstītā medikamenta vai arī, uzsākot to lietot, līdz organisms pierod. Ja runājam par trankvilizatoriem, tad slikta pašsajūta var rasties tikai tajā gadījumā, kad tie tiek lietoti par ilgu. Tad cilvēks var kļūt apātiskāks, vienaldzīgāks, kā arī viņa atmiņa var pasliktināties.