Spēle svarīgāka par dzīvi: kas veicina azartspēļu atkarību un kā to ārstēt  (6)

Narkoloģe Ilze Maksima uzsver, ka jau vārdu savienojums "azartspēļu atkarība" parāda, ka tā ir slimība. Tas nozīmē, ka tā ir attiecīgi jāārstē, un ar gribasspēku, saņemšanos vai stipru raksturu nebūs līdzēts. Speciāliste norāda, ka ārstēšanas process nav vienkāršs un ātrs. Daļā gadījumu ir nepieciešams lietot arī medikamentus. Tāpat jāņem vērā, ka atkarība, arī atkarība no azartspēlēm, ir hroniska slimība, ko nav iespējams izārstēt pilnībā. Tas nozīmē, ka atkarīgais nekad nespēs kontrolēti spēlēt.

Jautāta, vai vienīgais veids, kā sevi pasargāt no azartspēļu atkarības, ir nekad nesākt spēlēt, Maksima norāda, ka tas atkarīgs no riska faktoriem, ko iespējams iedalīt trīs grupās – bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie. Bioloģiskos faktorus var izvērtēt, noskaidrojot, vai ģimenē cilvēki cieš no dažādām atkarībām. Nosliece uz atkarībām var būt ģenētiski mantota, turklāt runa nav tikai par alkoholismu vai azartspēlēm. Ja vecāki ir smēķētāji, arī viņu atvasei ir lielāka iespējamība ciest no dažāda veida atkarībām.

Maksima arī piebilst, ka smēķēšanu cilvēki bieži izmanto, lai mazinātu trauksmi. Lai arī smēķētāji bieži uzskata, ka viņiem nav psiholoģisku problēmu, tā nav. Ikviena atkarība ģimenē ir riska faktors azartspēļu atkarībai. Turklāt vecāku atkarības palielina dažādu psiholoģisko traumu un pārdzīvojumu iespējamību, kas vēl vairāk palielina atkarību risku. Tāpat atkarību veicina sociālie apstākļi – cilvēki, ar ko ikdienā tiekamies un kas ir mums līdzās.

Atkarība no azartspēlēm neparādās uzreiz. Sākums var šķist pozitīvs, jo spēlētājs no procesa gūst baudu un pozitīvas emocijas. Tad, kad cilvēks, cenšoties gūt baudu, spēlē vairāk un ilgāk, sāk parādīties ļoti daudz negatīvu lietu. Atkarība no spēlēs rada sociālas un finansiālas problēmas un var novest cilvēku līdz dziļi depresīvam stāvoklim, no kā izkļūt var būt ļoti grūti. Atkarība var novest cilvēku līdz pat pašnāvībai.

Maksima stāsta, ka cilvēks, kas nonācis atkarības varā, visu savu enerģiju velta spēlei un atkarības barošanai. Tas nozīmē, ka resursu rūpēm par sevi un ģimeni nepaliek. Tuvinieki šādās situācijās cenšas kompensēt šī resursa trūkumu, sniedzot atbalstu, palīdzot atmaksāt parādus, neprasot ieguldījumu ģimenes kopējā budžetā. Tās ir līdzatkarības pazīmes, kas spēlmanim patiesībā nepalīdz. Lai arī tas var būt grūti, daudz noderīga ir tā sauktā "stingrā mīlestība", proti, atkarīgā nostādīšana realitātes priekšā un atteikšanās palīdzēt uzturēt viņa atkarību. Jā, ārstēšanās procesā līdzcilvēku atbalsts ir ļoti nepieciešams, bet, ja solījumiem kaut ko mainīt neseko rīcība, atbalsts un problēmu risināšana spēlmaņa vietā, palīdz atkarībai, nevis atkarīgajam.

Azartspēļu atkarība nav rakstura vājums vai gribasspēka trūkums, atgādina narkoloģe. Ir notikušas smadzeņu ķīmiskajos procesos. Atkarību pilnībā izārstēt nav iespējams, bet ir iespējams panākt remisiju, kas sniedz cilvēkam iespēju dzīvot pilnvērtīgi. Pirmais solis ceļā uz atlabšanu ir godīga atzīšanās – man ir problēma. Pēc tam ieteicams vērsties pie narkologa, kas palīdzēs meklēt tālākus risinājumus.

Psiholoģe Dace Caica norāda, ka atbrīvoties no atkarības nav vienkārši un ātri. "Tā vienkārši no malas palīdzēt nevar. Tas iespējams tikai tad, ja atkarīgais pats apzinās savu slimību un ja viņš lūdz šo palīdzību. Tad var mēģināt palīdzēt." Ārstēšana ir kompleksa. Caica iesaka Minesotas programmu, narkologa apmeklējumu, atbalstošo psihoterapiju un pašpalīdzības grupas. "Anonīmajiem spēlmaņiem pašpalīdzības grupas notiek visā Latvijā, un tās ir bezmaksas," atklāj speciāliste. Plašāka informācija šeit.

Spēlmaņi ļoti bieži saskaras ar spēcīgu kauna sajūtu, kas kavē viņus no ārstēšanas uzsākšanas un došanos uz anonīmajām pašpalīdzības grupām. Atkarīgie bieži atrod dažādus attaisnojumus ārstēšanas uzsākšanai. "Viņi negrib spēlēt, bet ļoti bieži, vismaz mana pieredze tā liecina, ka viņi arī negrib neko darīt. Viņi cer uz kaut kādu brīnumu." Kā piemēru Caica min individuālās konsultācijas pie speciālista. Spēlmaņi ir pieraduši novelt atbildību uz kādu citu, un to viņi vēlas darīt arī ārstēšanās laikā. Speciāliste atgādina, ka atkarība ir slimība, un tā pret to vajadzētu arī attiekties.

Caica uzsver, ka azartspēle ir tāda pati procesa atkarība kā citas. Sākumā process sagādā pozitīvas emocijas, bet vēlāk tas mainās. "Par atkarību var runāt tad, kad šis process ir traucējošs. Tas izjauc ģimenes attiecības, traucē darbam, traucē atpūtai, ir grūti "pārslēgt" domas, jo nepārtraukti ir domas par likmēm, par spēli, par to. Cik daudz naudas ir, par to, cik daudz varētu vinnēt." Galvenā atkarības pazīme ir tā, ka cilvēks nespēj kontrolēt šo procesu, norāda speciāliste.

"Sākumā jau neviens neko nepamana," par atkarības pazīmēm saka Caica. Arī pats spēlmanis nepamana, ka radusies problēma. Vēlāk izmaiņas kļūst redzamākas. "Sola, bet nepilda solījumus, melo par to, kur ir bijis, melo par to, kur ir nauda iztērēta. Tās ir konkrētas pazīmes, ka cilvēkam ir problēmas ar spēli. Tā ir patoloģiska spēle, tas nav tikai izklaides veids."