Piecus milimetrus par resnu. Ēšanas traucējumi modes pasaulē un cīņa ar tiem  (1)

Aprīļa sākumā starptautiski novērtētā latviešu modele Luīze Salmgrieze-Campio savā "Instagram" kontā publicēja drosmīgu atzīšanos par to, kā daudzus gadus ir cīnījusies ar ēšanas traucējumiem. Ar savu ierakstu viņa cenšas pievērst uzmanību tam, ka tā ir aktuāla problēma arī modes industrijā un ka modelēm, kas parasti ir jaunas meitenes, ir nepieciešams atbalsts. Tāpat modele cer, ka reiz mainīsies standarti, kas veicina ēšanas traucējumu attīstīšanos.

Luīze atklāj, ka viņai ēšanas traucējumi sākušies 14 gadu vecumā, kad vietējā aģentūra norādījusi – lai konkurētu starptautiskajā tirgū, jāzaudē svars. Viņa sākusi ar badošanos, kā rezultātā divus gadus meitenei nebija mēnešreižu. Tad sekoja padošanās ēdienam, svars pieauga. Modelei bija paredzēts brauciens uz Japānu, bet, tā kā meitenes izmēri bija par puscentimetru lielāki, nekā paredzēja līgums, viņa saprata, ka var nesaņemt samaksu. Tā nu pēc lielākām maltītēm Luīze sāka sev izraisīt vemšanu. Tā tas turpinājās vēl ilgi. Modele atklāj, ka viņu izglāba grūtniecība un meitiņas nākšana pasaulē.

Atceroties notikušo, modele atklāj, ka 14 gadu vecumā viņai pietrūcis padoma un nav bijušas zināšanas par to, kā uzturēt sevi vajadzīgajā formā. Viņai nebija ne trenera, ne uztura speciālista. Aģentūra šādu atbalstu nenodrošināja. Bija tikai prasība zaudēt svaru, un izdarīt to ātri. Luīze atklāj, ka tā notiekot daudzās aģentūrās – meitenes nepārtraukti saņem pārmetumus par saviem trūkumiem un ķermeņa nepilnībām, bet atbalsta viņām nav.

Psihoterapeite Inita Lēna Goldšteina skaidro, ka paša spēkiem uzveikt ēšanas traucējumus var būt ļoti sarežģīti, jo tādas slimības kā anoreksija un bulīmija prasa ļoti nopietnu un kompleksu ārstēšanu, kurā jāiesaistās veselai speciālistu komandai. Viņa atklāj, ka stereotipi un nereālistiski skaistuma standarti var būt faktors, kas veicina traucējumu attīstīšanos un liek jaunietim vai pusaudzim domāt, ka viņa ķermenis nav pareizs.

Uz jautājumu, vai tuvinieki pamanīja ēšanas traucējumus un kāda bija viņu reakcija, Luīze atbild: "Pašā sākumā, kad strauji sāku zaudēt svaru (man bija 14 gadu un dzīvoju pie vecākiem), mamma mani ļoti vaktēja un satraucās. Vēlāk, kad jau sāku ļoti daudz ceļot un mājās biju reti, man bija vieglāk noslēpt, ko un kad ēdu. Par savām problēmām nebiju gatava runāt un tās ar lielu rūpību slēpu no visiem. Tikai pāris gadu vēlāk atzinos māsai. Es domāju – viņi nojauta, ka man nav veselīgas attiecības ar ēdienu, bet situācijas nopietnību neaptvēra."

Meitenes galvenā motivācija bija zaudēt svaru, lai īstenotu savu sapni par modeles karjeru. Pusaudzes vecumā Luīze sevi neuzskatīja par skaistu, skolā viņa nebija populāra. "Man nebija daudz draugu, mani bieži apcēla. Likās, ka modes pasaulē mani saprot un novērtē. Ļoti gribēju pierādīt sevi citiem un apceļot pasauli," viņa atzīst. Ēšanas traucējumi lika par sevi manīt. Luīze jutās vāja, viņai reiba galva. Bijušas pat reizes, kad vajadzēja pārtraukt fotosesiju, lai atpūstos. Tāpat parādījās problēmas ar ādu. Tās modele centās risināt vairākus gadus. "Izmēģināju visu, bet dziļi sirdī jau zināju – ja nesavedīšu kārtībā veselību, ādas stāvoklis arī neuzlabosies."

Paralēli ēšanas traucējumiem attīstījās arī citas problēmas, ko uzveikt palīdzēja grūtniecība. "Kad iestājās grūtniecība, ēšanas traucējumi nebija manas vienīgās nedienas. Tolaik es arī smēķēju un visai daudz lietoju alkoholu. Es ļoti gribēju veselu bērnu. Ja godīgi, nebiju cerējusi, ka man būs tik viegli palikt stāvoklī. Uztvēru to kā lielu svētību un atbildību. Tā sajūta man tad arī deva spēku tikt pāri visām atkarībām. Noteikti palīdzēja arī doma, ka modeles darbu uz kādu laiku likšu malā.

Pēc Stellas piedzimšanas attieksme pret savu ķermeni ļoti mainījās. Es gadu Stellu baroju ar krūti un biju ļoti pateicīga par labo pašas un mazuļa veselību. Protams, bija grūti pieņemt un aprast ar faktu, ka neesmu vairs XS izmērā, bet lielā mīlestība, kuru guvu no vīra un meitas, to atsvēra miljons reižu. Devu sev solījumu, ka nekad vairs nenonākšu tajā tumšajā caurumā, kur biju pirms Stellas piedzimšanas."

Lai arī Luīze jau pašā sākumā apzinājās, ka viņai ir problēma, risinājums nebija viegli atrodams. "Sākumā likās, ka tas pāries un es pati tikšu ar visu galā, bet, laikam ejot, sapratu – ja nemainīšu kaut ko savā dzīvē radikāli, pilnīgi iespējams, nodzīvošu visu dzīvi ar šo problēmu. Un tad nāca grūtniecība. Pilnīgi negaidīti, bet īstajā laikā. Tā mani izglāba."

Modele uzsver, ka pirmais solis ceļā uz atlabšanu ir atzīšanās, ka problēma pastāv. "Pirms paliku stāvoklī, pat mans vīrs nezināja par maniem ēšanas traucējumiem. Viņš nesaprata, par ko es visu laiku raudu un pārdzīvoju un kādai emocionālai ellei eju cauri. Mūsu attiecības tas ļoti iedragāja, un mēs pat uz pāris mēnešiem izšķīrāmies. Atceros to dienu, kad viņam atzinos. Tas bija daudz grūtāk, nekā dalīties ar to "Instagram". Kad tu esi informējis tuvākos par savu problēmu, viņi tevi var atbalstīt un pieskatīt, lai tu nepaslīdi."

Sevis uzturēšana formā Luīzei joprojām ir ļoti svarīga – viņa regulāri sporto un seko līdzi tam, ko ēd. Viņa ir arī sevi labāk iepazinusi un iemācījusies kontrolēt, piemēram, viņa zina, ka nevar pirkt veselu kūku un apēst tikai mazu gabaliņu no tās. Ir lietas, kas atrodas kairinātāju sarakstā un no kurām viņa uzmanās. "Sadzīvot ar ēšanas traucējumiem pat pēc atkopšanās ir darbs. Tas vienmēr kaut kur turpat blakus ir, un tev ir jāuzmanās, lai atkal nepaslīdētu. Es katru dienu pierakstu savas emocijas, bieži meditēju, nodarbojos ar jogu, lai saglabātu iekšējo harmoniju un mīlestību pret sevi. Bet, laikam ejot, kļūst vieglāk. Katru gadu es jūtos arvien labāk un arvien brīvāka."

Luīze aicina neiekrist lamatās, kas slēpjas frāzē "Notievēšu un būšu laimīga". Viņa uzsver: "Laime un mīlestība pret sevi nenāk līdz ar ielīšanu konkrēta izmēra biksēs."

Taujāta par to, vai izmaiņas, ko redzam modes pasaulē, kur arvien vairāk tiek runāts par ķermeņa pozitīvismu, ir nesušas daudz laba, Luīze atbild: "Nē, šīs izmaiņas ir tikai virspusējas. Joprojām pa mēli iet ļoti tievas meitenes ar BMI (ķermeņa masas indekss) zem normas. Mainījies ir tikai tas, ka klāt nākušas pāris "plus size" (lielo izmēru) modeles. Manuprāt, ir skumji, ka tiek slavētas galējības. Manuprāt, jebkurš ķermenis ir skaists, ja tas ir veselīgs un cilvēks nav sevi nomocījis ar sliktu uzturu vai badošanos. Es nesaku, ka visas ļoti tievās meitenes ir slimas vai ka visas "plus size" ir neveselas. Cilvēki ir dažādi, un katram ir jāatrod savs veselīgais svars, kas liek viņam justies labi un kura uzturēšana nesagādā mocības. Es uzskatu, ka tomēr lielākā daļa sieviešu ir kaut kur pa vidu. Un kāpēc gan modele nevarētu būt sieviete, kura ir reālistiskāks un vieglāk sasniedzams piemērs citiem!?"

Psihoterapeite Inita Lēna Goldšteina stāsta, ka ēšanas traucējumi mūsdienās ir ļoti izplatīti. Ne vienmēr cilvēki cieš no anoreksijas vai bulīmijas, arī emocionālā ēšana tiek uzskatīta par ēšanas traucējumu. Pat tad, ja cilvēks badojas un ilgstoši cieš no ēšanas traucējumiem, no malas to ne vienmēr ir viegli pamanīt, bet cilvēks, kas cieš no ēšanas traucējumiem, pat apzinoties savu problēmu, bieži to nerisina. Izvirzītais mērķis parasti ir svarīgāks par atskārsmi, kas patiesībā notiek. Cilvēkam šķiet, ka problēma ir ķermenī, piemēram, tas nav pietiekami slaids, nevis kaut kur citur. Šādos gadījumos bez citu iejaukšanās uzsākt ārstēšanu un atlabt var būt ļoti sarežģīti.

Ēšanas traucējumi ir diagnoze, ko var noteikt ārsts. Smagākos gadījumos speciālistiem var nākties pat cīnīties par cilvēka, kas badojies, dzīvību. Ēšanas traucējumu ārstēšana ir smaga un kompleksa. Tajā jāiesaistās uztura speciālistam, psihiatram un psihoterapeitam. Pacientam ir nepieciešams gan apgūt veselīgākus ēšanas paradumus, gan strādāt ar problēmas cēloņiem un atrast iemeslu tam, kāpēc radušās problēmas.

Palīdzēt var arī grupu terapija, kurā cilvēks var ieraudzīt savu greizo spoguli no malas. Šādās tikšanās reizēs pacients redz citus cilvēkus, kas nav apmierināti ar savu ķermeni un, iespējams, uzskata sevi par pārāk resniem, lai arī patiesībā viņu svars ir nepietiekams. Tas var palīdzēt atpazīt līdzīgu uzvedību arī sevī.

Arī Goldšteina piekrīt, ka skaistuma standarti un nepieciešamība iekļauties noteiktā izmērā var būt cēlonis ēšanas traucējumiem. Kā piemēru viņa min apģērbu – ja kāda izmēra apģērbs neder vai piegriezuma dēļ uz auguma izskatās slikti, jaunietis savu ķermeni, nevis apģērba gabalu uzskata par nepareizu. Viņa norāda, ka cīņā ar ēšanas traucējumiem ļoti būtiska ir spēja pieņemt sevi un savu ķermeni.