Insults, redzes traucējumi un diabēts. Kā pārmērīga cukura lietošana ietekmē veselību

Informācijā par cukura diabēta riskiem dalās "Benu" aptiekas piesaistītais eksperts – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un starptautiskā medicīnas centra "Uniklīnika" endokrinologs Ingvars Rasa.

Rasa skaidro – cukurs asinīs ir pilnīgi visiem cilvēkiem, tas ir normāli. Taču pilnīgi veselam cilvēkam cukurs praktiski nekad nepārsniedz normas robežas. Cukurs dod enerģiju mūsu organismam kopumā un katrai šūnai atsevišķi – gan galvas smadzenēm, gan sirdij, gan nierēm, gan citiem orgāniem. Tikko cilvēks ietur maltīti, uzturs nonāk zarnās, un tur dažādu sarežģītu bioķīmisku procesu rezultātā no uzņemtās barības atšķeļas cukurs – glikoze, kas caur zarnu sieniņām uzsūcas asinīs. Bet, lai organisma šūnas atvērtos un lai glikoze varētu tajās iekļūt, nepieciešams īpašs hormons insulīns, kuru izdala aizkuņģa dziedzeris.

Bez insulīna nekas nenotiek – uzņemtā barība spēku un enerģiju cilvēkam nedod, viņš jūtas miegains un noguris. Tāpēc, ja insulīna izdalās par maz, organisms glikozi, kas pēc ēšanas nonākusi asinīs, nespēj izmantot un cukura līmenis asinīs paaugstinās. Jo biežāk ir paaugstināts cukura (glikozes) līmenis asinīs, jo žiglāk tas kopā ar slikto – zema blīvuma lipīdu holesterīnu – bojā sīkos asinsvadus un vēlāk arī lielos. Tātad veidojas ateroskleroze un var būt gan infarkts, gan insults. Tiek bojātas acis, veidojas aklums. Var būt jušanas traucējumi pēdās, līdz pat pēdas vai kājas amputācijai. Sīkie asinsvadi atrodas arī nierēs, tātad tiek bojātas arī tās un veidojas nieru mazspēja.

Augsts cukura līmenis asinīs, ja ir otrā tipa diabēts, parādās nemanāmi, cilvēks to sākumā nejūt. Tāpēc tiem, kas grib par sevi rūpēties un jau laikus domā par profilaksi, ir viens zelta likums: pēc 45–50 gadu vecuma reizi gadā tukšā dūšā jānosaka glikozes līmenis asinīs. Savukārt, ja ir kādi riska faktori (liekais svars, mazliet augstāks holesterīna līmenis, nedaudz paaugstināts asinsspiediens, vecāki vai vecvecāki slimo ar otrā tipa diabētu, dzemdēji mazuli, kas svēra vairāk par 4,1 kilogramu), analīzes regulāri jāveic jau agrākā vecumā.

Nododot asins analīzes tukšā dūšā no rīta, kad kopš pēdējās ēdienreizes pagājušas vismaz astoņas stundas, glikozes līmenim asinīs jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un dzimuma jābūt no 3,3 līdz 5,5 mmol/l. Savukārt jebkurā citā diennakts laikā, arī pēc sātīgas maltītes, tas nedrīkst pārsniegt 7,8 mmol/l. Ja tukšā dūšā cukura līmenis ir virs 11,1 mmol/l, tas liecina par cukura diabētu. Ja atkārtotās analīzēs tukšā dūšā glikozes līmenis pārsniedz 7 mmol/l, arī tad var runāt par cukura diabētu.

Tātad, ja cilvēks atrodas pelēkajā zonā – starp 7,8 un 11,1 mmol/l –, viņš var atbīdīt pretdiabēta pāriešanu diabētā. Bet cilvēkam pašam pie šī mērķa sasniegšanas cītīgi jāpiestrādā.

Pirmais uzdevums ir noturēt normālu ķermeņa svaru. Tātad, ja cilvēkam ar pārlieku lielu svaru konstatēts prediabēts, viņam gada laikā ķermeņa masa būtu jāsamazina par 5–10 procentiem no kopējā svara. Tas nav daudz. Liekie kilogrami ļoti ietekmē cukura vielmaiņu. Matemātika ir vienkārša: jo vairāk taukaudu, jo vairāk insulīna organismam vajag, lai cukurs no asinīm spētu iekļūt šūnās un dotu tām enerģiju. Arī veselam cilvēkam. Taču reizēm aizkuņģa dziedzeris, kas ražo insulīnu, ar šo lielo uzdevumu vairs netiek galā, organismam sāk trūkt insulīna, un – paaugstinās glikozes līmenis asinīs.

Nākamais solis ir veselīga ēšana. Proti, izvairīties no tā sauktajiem vienkāršajiem ogļhidrātiem – monosaharīdiem, ko satur viss, kam piebērts klāt cukurs, tātad kulinārijas saldumi, konfektes, halva, zefīrs un arī augļi, ogas. Svarīgi, lai tad, kad cilvēks apēd kādu produktu, no tā ļoti ātri un daudz neizveidotos parastais cukurs, kas strauji uzsūcas asinīs. Ja cilvēks ar cukura vielmaiņas traucējumiem retu reizi apēdīs konfekti vai zefīriņu, nekas traģisks nenotiks, bet svarīgi, lai visa ikdiena nesastāvētu no kūciņām, cepumiem, konfektēm, ļoti saldiem augļiem lielos daudzumos. Ātro cukuru vietā labāk izvēlieties saliktos – lēnos – ogļhidrātus ar augstu šķiedrvielu saturu. Tie palīdz saglabāt stabilāku glikozes līmeni asinīs, jo lēnāk sadalās, lēnāk uzsūcas un palīdz arī ilgāk saglabāt sāta sajūtu.

Trešais solis ir fiziskās aktivitātes 30 minūtes piecreiz nedēļā. Ar to pietiek. Brauc šīs trīsdesmit minūtes ar velosipēdu, ar slēpēm vai ātrā solī kopā ar suni staigā, nūjo. Jo organismam lielāka dinamiskā slodze, jo vairāk cukura samazināsies asinīs – muskuļi cukuru patērē kā enerģijas avotu, un tā līmenis normalizējas. Līdz ar to aizkuņģa dziedzera šūnām, kas ražo insulīnu, vairs nevajag tik sparīgi strādāt, tām ir mazāka slodze, un tās ilgāk saglabās savu spēju darboties. Turklāt, ja vidēji vai ļoti intensīva aktivitāte pārsniedz četras stundas nedēļā, tā jau saistāma ar vēl vienu pozitīvu efektu – sirds un asinsvadu slimību profilaksi.

Ceturtais solis ir sekot līdzi sava asinsspiediena un holesterīna izmaiņām.