Dusmojas, bet klusē: kā atpazīt un pašam nekļūt par pasīvi agresīvu cilvēku

Iedvesmojoties no "Reader's Digest" un "Psychology Today", piedāvājam iepazīties ar sarkanajiem karogiem, kas var liecināt par saskarsmi ar pasīvi agresīviem cilvēkiem, kā arī norādīt uz tavām neapzinātajām rīcībām.

Pasīvie agresori bieži vien ir situāciju saasinātāji, taču viņi vienmēr spēj saglabāt nosvērtu stāju –bez kliegšanas, fiziskas vardarbības izrādīšanas vai acīmredzamas emociju paušanas novērst uzmanību no sevis. Ja šie cilvēki jūtas vainīgi, ka pieļāvuši kļūdu, kas rezultējusies negatīvās sekās, viņiem nebūs problēmu atklāt kāda cita noslēpumu, lai skatuves gaismas pavērstu viņa virzienā. Šāda rīcība neapšaubāmi kādu var sāpināt, tomēr šajā gadījumā cilvēks domā tikai par sevi un savu labsajūtu.

Kā cīnīties ar pasīvo agresiju attiecībās, uzzini šajā rakstā.

Ne visi pasaules darbi ir vienlīdz tīkami, taču bieži vien tie tiek uzdoti, nemaz neuzzinot cilvēka izjūtas par tiem. Šeit iederas teiciens – "kas jādara, tas jādara", un pasīvi agresīvie cilvēki šim apgalvojumam parasti piekrīt. Problēma rodama tajā, ka patiesībā viņi tikai uzspēlē savu entuziasmu, jau sākotnēji skaidri apzinoties, ka šo pienākumu nemaz nepildīs. Šajā situācijā pasīvi agresīvie parasti vaino procesu, kurš izrādījies neveiksmīgs un kuru dēļ rezultāts nav sasniegts, lai gan paši nav pielikuši lielas pūles.

Cilvēki, kuri pieder pie šīs kategorijas, ir īsteni atrunu meistari. Ja viņi jūt, ka augstāk minētais variants varētu neizdoties, viņi darīs visu, lai darbiņš nebūtu jāveic – atliks līdz pēdējam brīdim un izdomās neskaitāmi daudz atrunu, kāpēc derētu nogaidīt. Šādā veidā viņi izvairās no pienākumu veikšanas, skaidri nevienam neatsakot un nezaudējot savu vērtību citu acīs.

Tāpat pasīvā agresivitāte ietver stratēģiju, kura paredz detaļu nepārzināšanu. Kā piemēru var minēt reizes, kad tiek skaļi izsacīts kāds lūgums, bet nav noteikts konkrēts termiņš, līdz kuram darbs jāpabeidz. Pēc tam šie cilvēki aizbildinās ar to, ka nav sapratuši – jāsāk darboties uzreiz, tāpēc viņiem nevar neko pārmest.

Pasīvi agresīvi cilvēki bieži vien mēģina izvairīties no konfliktiem. Aiz raksturīgajām rīcībām bieži vien patiesībā mīt jūtīgi cilvēki, kuriem skaļas un intensīvas viedokļu apmaiņas nebūt nav prātā. Šādas rīcības pamatā ir ticība tam, ka tieša dusmu vai nepatikas izrādīšana dzīvi tikai padara sliktāku, tāpēc brīžos, kad strīds sasniedzis augstāko punktu, viņi izvairās no tālākas sarunas sakot: "Labi. Man vispār ir vienalga." Viņi nevēlas uzturēt atklātu sarunu, tāpēc savas dusmas izrāda caur "puķēm".

Ja cilvēks ir ar kaut ko neapmierināts, viņš parasti to netur pie sevis, jo vēlas, lai būtu sadzirdēts un respektēts, tāpēc tādas frāzes kā "Es nedusmojos", lai gan žesti un mīmika liecina par absolūti pretējo, ir tipiska šāda veida agresivitātes pazīme.

Pasīvi agresīvās attiecības ir vienas no tām, par kurām saka – labāk bēgt kā no uguns. Par citiem destruktīviem attiecību veidiem uzzini šajā rakstā.

No pasīvi agresīviem cilvēkiem bieži vien var dzirdēt tādas frāzes kā "Tu tiešām jokus nesaproti?", lai gan patiesībā viņi vispirms novērtē situāciju, cilvēku reakciju un tad izsver, vai tas bija joks, vai nē. Sarkasms ir viens no šo ļaužu iemīļotākajiem rīkiem, kā panākt savu, nevienu tiešā veidā neaizskarot, taču liekot sajusties mazvērtīgiem.

Tāpat pasīvā agresivitāte var slēpties tajā, kā frāzes tiek ietērptas. Šie cilvēki bieži vien raida nekonkrētus, reizēm pārprotamus signālus, piemēram, izsakot kādu divdomīgu piezīmi ar ļoti maigu balss tembru un draudzīgu smaidu uz lūpām. Vērts gan piebilst, ka pasīva agresivitāte šajā gadījumā neizpaužas melos. Bieži vien apgalvojumi ir patiesi, taču uzmanības centrā izvirza kādu diskutablu rīcību.

Šīs situācijas parasti ir ļoti kutelīgas, jo, lai arī cilvēks jūtas aizskarts, viņš to nevar teikt skaļi, lai citu acīs neizskatītos pārlieku jūtīgs. Ja tomēr nepatika tiek izrādīta, pretī var saņemt piezīmes, kuras uzsver pārspīlētu reakciju un neizpratni par to, kas īsti šajā brīdī ir izdarīts nepareizi.

Reizēm pasīvā agresivitāte slēpjas bezdarbībā. Šī tipa pārstāvji bieži vien mīl ieturēt klusuma periodus jeb vienkārši nesarunāties ar problēmā iesaistītajiem par iespējamiem risinājumiem. Tieši tādā pat veidā viņi var noklusēt kādu svarīgu faktu, kas ātri vien varētu pieliktu punktu samilzušajai problēmai. Šādu rīcību var saukt par pasīvi agresīvu, jo cilvēks ieņem novērotāja pozīciju, kamēr pārējie domā un darbojas. Ja beigās kāds viņam pārmet par informācijas noklusēšanu, konkrētais indivīds var aizbildināties ar tādām frāzēm kā "Es taču domāju, ka tu zināji!".

Tāpat izplatīts pasīvo agresoru paņēmiens ir norādīt uz neiespējamām gaidām. Ja skolēns nodod pavirši izpildītu mājasdarbu, viņš norāda, ka skolotāja vienkārši ir pārāk prasīga, savukārt vīrs savai mīļotajai speciāli pagatavo labi izceptu steiku, lai gan zina, ka viņa iemīļojusi vidēji pagatavotu variantu. Šajā gadījumā tiek uzsvērts tas, ka cilvēks savu darbiņu ir paveicis un svarīgākais ir process, nevis rezultāts. Viņš uzsver savu centību, nosodoši liekot pievērst uzmanību apkārtējo vēlmei pēc perfekcionisma.

Lai gan no šādiem cilvēkiem ieteicams pēc iespējas vairāk izvairīties, reizēm tas var nebūt tik vienkārši – īpaši tad, ja pasīvais agresors ir tavs priekšnieks. Kādas pazīmes var par to liecināt, atradīsi šajā rakstā.