Psihoterapija: ko tas nozīmē un kad ir laiks apmeklēt ārstu  (1)

Psihoterapija jeb sarunu terapija ir dvēseles problēmu ārstēšana. Tas ir mācīšanās process, kas palīdz izmainīt cilvēka domāšanu, uztveri, sajūtas un uzvedību, un, pateicoties tam, cilvēks spēj veselīgi tikt galā ar psiholoģiskajām traumām, satricinājumiem, emocionālajiem pārdzīvojumiem vai sāpēm, ikdienas problēmām. Terapija palīdz tikt galā ar specifiskiem garīgajiem traucējumiem, piemēram, depresiju vai trauksmi. Tiek izmantoti dažādi psihoterapijas veidi, jo katram gadījumam un problēmai ir savs ārstēšanas paņēmiens. Psihoterapeita apmeklējumus var kombinēt ar zālēm un citām terapijām, skaidrots portālā “Psychiatry”.

Terapija var notikt gan individuāli, gan pārī, gan grupā. Sarunas var palīdzēt gan pieaugušajiem, gan bērniem. Vizītes parasti rīko reizi nedēļā, un tās ir apmēram 30 līdz 50 minūtes garas. Gan pacientam, gan terapeitam ir aktīvi jāiesaistās sarunā. Nepieciešams sajust uzticību, lai efektīvi sadarbotos un gūtu labumu no psihoterapijas.

Cilvēki baidās doties vizītē pie speciālista, jo raizējas par to, kā psihoterapeits viņus uztvers, vai viņu sūdzības ir pietiekams pamats vizītei, vai ārsts varēs palīdzēt, vai nesūtīs prom pie kāda cita speciālista. Daļa cilvēku kautrējas runāt par saviem simptomiem, tomēr atnākot parasti jūtas atviegloti, uzzinot, ka to dēļ cieš daudzi un no tiem ir iespējams atbrīvoties. Ir daudzi, kuriem kāda problēma ir, bet ar to vēl var sadzīvot, it kā gribētu atbrīvoties, bet “kurpe pārāk nespiež”, tālab visu atstāj, kā ir. Varbūt vēl nav īstais laiks.

Psihoterapeita apmeklējumi mūsdienās bieži vien tiek nosodīti, jo daudzi uzskata, ka psihoterapeitu apmeklē tikai slimi cilvēki. Taču psihoterapeits ir ārsts, kurš palīdz izprast simptomus, kas saistīti ar garīgo veselību, piemēram, diskomfortu, stresu, depresiju. Pie psihoterapeita nepieciešams iet brīvprātīgi, kad ir vēlme gūt profesionālu palīdzību. Nevajag gaidīt, kad stāvoklis pasliktināsies. Garīgās veselības simptomi ne vienmēr ir izprotami, tāpēc nepieciešams griezties pēc palīdzības pie profesionāļiem. Garīgā veselība ir tikpat svarīga kā fiziskā, ziņots portālā "Psychology Today".

Psihoterapeite Inta Zīle skaidro, ka ārsts spēj palīdzēt atrast problēmas cēloni. Lielākā daļa problēmu, kas cilvēkus nomoka, rodas dzīves pirmajos četros gados. Visbiežāk to ietekmē traucētās attiecības ar radiniekiem, ģimeni. Problēmas, kas ir radušās bērnībā, var pavisam neiedomājamā veidā ietekmēt mūsu dzīvi šodien. Ir svarīgi apzināties to būtību, lai ātrāk novērstu problēmu ietekmi uz dzīvi.

Speciāliste uzsver, ka ikvienam ir savs temperaments, katrs cilvēks ir citāds. Atkarībā no tā, kā bērns izjūt vidi, kas viņam ir apkārt, tiek izveidots nosacījuma reflekss smadzenēs, veidojas jūtīgums. Pirmajos divos dzīves gados, kad vēl nav pat vārdu, ir problēmas, kurās cilvēks var iestrēgt. Problēmas var būt dažādas, piemēram, ar robežām, attiecībām, atkarībām, ēšanu utt. Tajā mirklī šīs problēmas nav apzinātas, tāpēc nevar rast risinājumus.

Vēlāk, kad bērnam parādās valoda, joprojām ir problēmas, kurās viņš jūtas bezspēcīgs. Šajā vecumā ir vesela emociju gūzma, kuru ietekmēt nevar. Bezspēcības sajūta tiek izstumta zemapziņā, kas var ietekmēt turpmāko dzīvi.

"Lietas, pret kurām esam jūtīgi bērnībā, saglabājas kā fiksācija uz visu dzīvi, ja ar to nestrādā," stāsta Zīle.

Psihoterapeits var palīdzēt ieraudzīt lietas, par kurām mums būtu jāuzņemas atbildība. Pagātni nevar mainīt, taču, veicot izmaiņas sevī, ir iespējams mainīt tagadni un nākotni. Redzot pagātnes kļūdas, var mainīt pašreizējo situāciju. Lai notiktu izmaiņas, nepieciešams izprast pieļautās kļūdas.

Nav iespējams noteikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams psihoterapeita konsultācijām. Terapijas ilgumu nemēra astronomiskajā laikā, bet psiholoģiskajā, proti, pēc cilvēka izaugsmes un pēc indivīda darba ar sevi. Terapiju nevar paātrināt, tā nav ražošana. Maksimāli īsā laikā nevar iegūt paliekošu rezultātu.

Psihoterapija ir cilvēka izmaiņu process speciālista klātbūtnē. Speciālists var veicināt izmaiņas, taču viņš nevar tās paātrināt, ja klients nav tam gatavs. Nav nozīmes, cik bieži viņš nāk uz terapiju, galvenais, kas notiek viņa galvā. Nav jēgas nākt trīs reizes dienā pie speciālista, jo ir vajadzīgs laiks, lai varētu notikt apzināšanās. Psihoterapeits var būt līdzās, bet cilvēkam pašam jātiek skaidrībā ar savām problēmām. Kamēr nav šīs apziņas, izpratnes par situāciju, terapeits nespēs nepalīdzēt.

Psihoterapeits ir apmācīts saprast cilvēku mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Viņš spēj saskatīt problēmas, kas cilvēku nomoka. Terapija palīdz rast problēmu cēloni, bet apziņu un izpratni cilvēkam nepieciešams rast pašam, skaidro Zīle.

Ikvienam ir brīži, kad nākas saskarties ar stresu, satraukumu, nomāktību, bēdām. Neviens nav imūns pret šiem cilvēciskajiem stāvokļiem. Protams, ir situācijas, kurās paši spējam rast risinājumu, piemēram, mainot dzīvesvietu, lasot grāmatas, sarunājoties ar draugiem utt. Taču ir gadījumi, kad apkārtējā vide sāk ietekmēt mūsu ikdienas dzīvi, attiecības, darbu un mēs nespējam to mainīt. Šādas situācijas var provocēt trauksmi, depresiju, stresu, kas apdraud veselību un dzīves kvalitāti, skaidrots portālā "Medium".

Terapija bieži vien ir ātrākais un efektīvākais veids, kā pārvarēt emocionālās un uzvedības problēmas, kas negatīvi ietekmē dzīvi. Nav iespējams skaidri definēt, kādas problēmas iespējams risināt pašam un kādas uzticēt profesionālim. Taču iespējams gūt ātrākus rezultātus, sadarbojoties ar psihoterapeitu.

Zīle uzsver, ka ir dažādi paņēmieni, kas palīdz cīnīties ar stresu, nogurumu un vēl citiem garīgās veselības ietekmes faktoriem. Vispopulārākie ieteikumi ir sarunas ar draugu, ģimenes locekli, pastaigas, meditācija, iespējams, jauna hobija attīstīšana. Paņēmieni ir dažādi, galvenais, lai tie spēj novērst problēmu. Taču visbiežāk šādas nodarbes spēj sniegt īslaicīgu impulsu dzīvei.

"Atbalsts ir ļoti svarīgs, lai cīnītos ar problēmām. Cilvēki, kuri spēj runāt un izklāstīt savas iekšējās emocijas, ātrāk rod risinājumu savai problēmai. Nevajag palikt vienam. Ieteicams runāt ar jebkuru personu, kura gatava uzklausīt, " iesaka Zīle.

Saruna ar draugiem var palīdzēt, bet, ja cilvēks jau ir iestrēdzis un nevar tikt ārā no savām problēmām, tad nepieciešams vērsties pie speciālista.

Psihoterapeits ir ārsts, kas koncentrējas uz klienta iekšējo pasauli. Sarunas laikā viņš spēj uzzināt daudzu problēmu cēloni, taču klienta problēmas nejaukt ar savām. Ļoti svarīgi ir spēt pietuvoties sarunu partnerim, lai viņš spētu atvērties, taču tajā pašā laikā ieturēt distanci, lai varētu saglabāt objektivitāti. Cilvēks, kurš nav speciāli apguvis šīs spējas, visdrīzāk nespēs nošķirt savas problēmas no sarunu biedra, kas var saasināt situāciju, minēts medijā "Psychology Today".

Profesionāli terapeiti spēj strādāt ar cilvēku domām, emocijām. Viņi spēj redzēt problēmas būtību. Taču neatkarīgi no tā, vai tu vēlies risināt problēmas vai apgūt stresa pārvarēšanas stratēģijas, vai ārstēt depresiju, psihoterapeits palīdzēs, rezultāts būs sasniegts daudz ātrāk. Labs terapeits ir kā treneris prātam.

Portālā tiek skaidrots, ka sabiedrībā pastāv mīts – terapija ir paredzēta cilvēkiem ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem. Terapija, protams, ir noderīga smagās situācijās, taču tā ir arī neticami vērtīga, risinot ikdienas problēmas, veicinot pozitīvo domāšanu un uzlabojot garīgo veselību.

Psihoterapeite Guntra Zariņa savā mājaslapā "Sarunu terapija" uzskaita situācijas, kuras signalizē par nepieciešamību apmeklēt ārstu:

• Jūtos slima, taču medicīniskie izmeklējumi neko neuzrāda.

• Izvairos darīt lietas, kuras iepriekš darīju labprāt.

• Es jūtu bailes no cilvēkiem, plašām vietām vai šaurām telpām, priekšniecības, dzīvniekiem.

• Nespēju aizmigt, miegs ir ļoti sekls.

• Mani nomoka domas, par kurām kautrējos runāt ar apkārtējiem, piemēram, murgiem, stresu, naidu, vainas sajūtu.

• Esmu uz sabrukuma robežas, jo ir notikumi, kas ietekmējuši manu dzīvi, piemēram, darba zaudējums, šķiršanās no mīļotā cilvēka, smaga slimība, ļaundabīgs audzējs, tuvinieka zaudējums utt.

• Esmu zaudējusi dzīvesprieku, jūtos iztukšota.

• Ikdienā izjūtu paaugstinātu stresu.

• Esmu pārslogota ar ikdienas darbiem.

• Esmu domājusi par pašnāvību.

• Man grūti veidot attiecības ar cilvēkiem.