Dzīve ar depresiju: slimība, nevis nolemtība  (5)

Pasaules Veselības organizācija skaidro, ka depresija ir bieži sastopama mentālā saslimšana, kurai raksturīgas pastāvīgas skumjas un intereses zudums par darbībām, kuras cilvēks parasti izbauda, kā arī nespēja veikt ikdienas aktivitātes vismaz divas nedēļas.

Kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Maruta Freimane stāsta, ka depresija ir noskaņojuma traucējums, kurš ietekmē ne tikai garastāvokli, bet arī veidu, kā cilvēki domā un uzvedas. Depresijai ir raksturīgs pazemināts enerģijas līmenis, motivācijas un intereses zudums, arī par tādām lietām, kas agrāk ir patikušas. Speciāliste uzsver, ka depresija ir klīniska diagnoze.

"Depresijas gadījumā cilvēkiem ir raksturīgs specifisks domāšanas veids. Tās ir negatīvas domas par sevi, negatīvas domas par pasauli un par nākotni. Protams, arī intereses trūkums kaut ko darīt. Simptomi ir arī apetītes izmaiņas, svara zudums vai pieaugums, grūtības aizmigt, bezmiegs, kā arī, tieši pretēji, – vēlme gulēt visu laiku, vainas sajūta, grūtības koncentrēties un atcerēties lietas," informē Freimane.

Izteikti nomākts garastāvoklis var arī būt, kad zaudējam kādu tuvinieku vai piedzīvojam smagu šķiršanos. Speciāliste min, ka depresija ir līdzīga sēru procesam, kad kāds ir zaudēts. Atšķirība būs tāda, ka sāpīgās emocijas sērošanas laikā izpaudīsies pamīšus, jo būs arī brīži, kad cilvēks spēs izjust prieku un interesi. Savukārt depresijas gadījumā nomāktais garastāvoklis turpināsies apmēram divas nedēļas. Sērošanas procesā cilvēki parasti nepazaudē savas vērtības apziņu, nav tik daudz negatīvu domu par sevi, bet depresijas skartajam tas tieši būs raksturīgi. Bioķīmija ir ļoti svarīgs aspekts, kad cilvēks cieš no depresijas. Tā var būt kā blakusparādība kādām nopietnākām veselības problēmām.

"Depresija no malas ne vienmēr izpaužas kā bēdīgs garastāvoklis, tā var būt pat agresija, it īpaši pusaudžu gadījumā." Brīžos, kad cilvēks ir pārlieku nomākts, bez enerģijas un nav nekādas motivācijas, ir grūti saprast, kad tas jau ir par ilgu un kurā brīdī būtu jāsāk domāt par ārsta apmeklējumu. "Ja divas nedēļas ir nomākts garastāvoklis, tad ir vērts meklēt palīdzību. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr cilvēki meklē palīdzību. Tad, kad tas sāk apgrūtināt dažādas dzīves jomas, piemēram, parādās grūtības strādāt, grūtības attiecībās, tad tas nozīmē, ka palīdzība noteikti ir jāmeklē," skaidro speciāliste.

"Dažkārt cilvēki aizraujas ar pašdiagnostiku, kas nav labi. Viņi atrod vēl un vēl informācijas, iespējams, ka diagnosticē tādas lietas, kas nemaz viņiem nav, un tas ir kā papildu mehānisms, kas uztur kaut kādas grūtības. Speciālists vislabāk spēs palīdzēt saprast, vai tā ir depresija, jo varbūt tā ir trauksme. Kas noteikti nenāks par ļaunu un ko var darīt jau uzreiz – ieviest savā ikdienā fiziskās aktivitātes," pauž terapeite.

Tajā brīdī, kad cilvēks ir izlēmis meklēt palīdzību, Freimane min, ka ir divi galvenie virzieni, kas var palīdzēt un kuri pasaulē ir atzīti par efektīviem. Viens virziens ir medikamentozā terapija jeb antidepresanti, otrs virziens ir psihoterapija. "Psihoterapijas virzieni ir dažādi, bet pirmās izvēles terapija, kuras efektivitāte ir apstiprināta visā pasaulē, pie depresijas ir kognitīvi biheiviorālā terapija. Šajā terapijā strādā ar cilvēku domāšanas un uzvedības modeļiem. Kognitīvi biheiviorālās terapijas aizsākumi ir saistīti tieši ar depresijas ārstēšanu. Depresija sagroza domāšanu – cilvēks negatīvi un neracionāli domā. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdz identificēt tos domāšanas veidus, kuri nelīdz, un palīdz tos izmainīt," stāsta speciāliste.

Lai gan depresijas gadījumā neko negribas darīt, cilvēks ir noguris, bez motivācijas, speciāliste piemin, ka vislabāk var palīdzēt aktivitātes, ideālā gadījumā – fiziskas nodarbības, jo tās darbojas līdzīgi kā antidepresanti, tikai to efekts ir vēl labāks un paliekošāks. Līdz ko cilvēks sāk kaut ko darīt, viņam parādās enerģija.

Portāls "Psychology Today" raksta, ka biežākie iemesli, kāpēc cilvēki atsakās lietot medikamentus, ir vēlme ārstēties pēc saviem ieskatiem, bailes ķermeni piesārņot ar ķīmiju, just garastāvokļa uzlabojumus nedabīgā veidā un apzināties savu mentālo saslimšanu. Freimane gan min, ka ne vienmēr depresijas slimniekam liks lietot medikamentus. Ja cilvēks grib paliekošas izmaiņas, tad speciāliste iesaka apmeklēt psihoterapijas nodarības, it īpaši kognitīvi biheiviorālās terapijas. Tomēr, ja tā ir smaga depresija, tad bieži vien nav iespējams uzsākt psihoterapiju bez medikamentu palīdzības. "Lai cilvēks vispār spētu strādāt psihoterapijā, ir vajadzīga enerģija un motivācija. Ja depresija ir smaga, tad domāšanas veids ir tik negatīvs un motivācija, enerģijas līmenis tik zems, ka nav iespējams terapijā strādāt. Pirmais, ko vajadzētu darīt, – vērsties pie psihoterapeita, ja cilvēks grib ilgtermiņa izmaiņas. Dažkārt nav iespējams iztikt bez medikamentiem," apstiprina terapeite.

Kad cilvēks ir apņēmies saņemt palīdzību, viņam vajadzētu kliedēt dažus mītus par atlabšanas procesu, piemēram, par zālēm. Speciāliste stāsta, ka nevajadzētu domāt, ka antidepresanti nepalīdz, tie palīdz. Katrs cilvēks ir individuāls, līdz ar to katram cilvēkam ir savs atlabšanas procesa plāns. Piemēram, ir cilvēki, kuriem terapija nepalīdz, kuriem tieši medikamenti palīdz, ir arī gadījumi, kad medikamenti ir jāmaina. Citi no malas var teikt un domāt, ka cilvēkam nav depresijas, ka viņš ir slinks, viņam ir jāsaņemas un viss. Tas gan ir mīts, tas tā nenotiek, depresija nav slinkums. Cilvēks nevar pats tikt galā ar depresiju, ir vajadzīga palīdzība.

"Mīts, ko es tiešām vēlētos uzsvērt, ir – "es esmu stiprs, man nekāda palīdzība nav vajadzīga". Protams, lai meklētu palīdzību, vajadzīga drosme, tomēr es teiktu, ka tas ir labākais, ko darīt, kad ir slikti," atgādina speciāliste.

"Cilvēku var mēģināt motivēt vērsties pēc palīdzības, bet motivācija ir vajadzīga arī no paša cilvēka. Būt blakus, atbalstīt, pieņemt, ka otrs cilvēks jūtas slikti, un ierosināt, motivēt vērsties pēc palīdzības," paņēmienos dalās speciāliste. Speciāliste min, ka darīt kaut ko piespiedu kārtā var tad, ja cilvēks apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību. Viena no depresijas sekām ir pašnāvība. Ja cilvēks ir suicidāli noskaņots vai ir par to aizdomas, tad ir jāsauc ātrā palīdzība. "Svarīga pazīme, kas liecina par pašnāvnieciskām domām, ir intensīvas emocijas – agresija, izmisums, raudāšana, kā arī šķietama emociju neesamība."

Freimane uzsver: "Cilvēkam ir jāsāk pastiprināti pievērst uzmanību, ja viņš daudz raud un viņam ir agresīva uzvedība. Dažreiz cilvēkā nevar redzēt nomāktību, bet gan agresīvu uzvedību, arī, ja cilvēks ārēji par sevi nerūpējas, īpaši, ja cilvēkam ir raksturīgi rūpēties par sevi. Protams, ir vērts ieklausīties cilvēkā, tajā, ko viņš saka, it īpaši, ja ir tādas runas, ka dzīvei nav jēgas, un ir konkrētas idejas par dzīves izbeigšanu."

Paulas (vārds mainīts) ikdiena paiet universitātē, darbā kafejnīcā un sporta zālē. Kā pati meitene stāsta, parasti viņai ir daudz darāmā, tādēļ ik pa laikam viņa aizmirst par to, ka ir grūti, bet, kad apziņa atgriežoties, tad viņa atkal sākot satraukties par to, vai šo dienu izdzīvos un vai pienāks nākamā diena. Ja gadoties kāda sliktā diena, Paula nespēj ne paēst, ne padzerties ūdeni, jo organisms to nespējot uzņemt. "Vienreiz lekcijā pat nelielu smūtiju dzēru piecu stundu garumā. Ja jūtu, ka man galīgi nav labi, atrodu laiku un vietiņu tikai sev vienai, kur varu pabūt ar sevi un savām domām. Es apsēžos, aizveru acis, dziļi ieelpoju un saku: "Man viss būs kārtībā, man viss ir labi. Tam var tikt pāri." Es piepildu sevi ar pozitīvu enerģiju un labām domām, tas vienmēr palīdz. Ik pa brīdim vajag atrast laiku sev un tikai sev, lai vienkārši pameditētu," stāsta Paula.

Meitene atceras, ka viss sākās brīdī, kad ar ģimeni bijusi ceļojumā. Vakarā viņi visi esot devušies ēst, pēc tam, kad brauca mašīnā uz veikalu, juta, ka kļūst slikti. "Man bija grūti norīt siekalas, sākās panikas lēkme, es nevarēju paelpot un biju pārbijusies, es nesapratu, kas ar mani notiek. Tajā brīdī arī viss sāka mainīties... lēkmes bija ik pēc piecām minūtēm. Tad man bija 15 gadu," atceras Paula. Viss esot sācies ar panikas lēkmēm, tomēr sajūta esot bijusi tāda, it kā visas emocijas izsprāgtu ārā, pēc trim četriem mēnešiem esot sākušies depresijas simptomi. "Bija dienas, kad es nespēju izkāpt no gultas, es neko negribēju darīt. Man bija sajūta, ka es gribu tikai gulēt, vispār nerādīties cilvēkos."

Pašā sākumā, pirms meitene sākusi lietot antidepresantus, bija dienas, kad enerģijas vispār nebija, vai arī dienas, kad vienkārši sēdēja mājās un raudāja. Kad jutusi, ka paliek nedaudz sliktāk, uzreiz esot sariesušās asaras acīs par to, ka nekad vairs nebūs labi un kā agrāk. "Kad sāku lietot antidepresantus, manī atkal atgriezās enerģija un spēju arī kaut ko lietderīgu izdarīt. Protams, antidepresanti nav ilgtermiņa risinājums, tomēr tie salīdzinoši ātri palīdz atgriezties realitātē un turpināt ikdienu kā parasti, lai arī joprojām ar problēmām, kas saistītas ar depresiju."

"Es biju gatava iet pie visiem ārstiem pēc kārtas, lai tikai man pasaka, kas ar mani notiek."

Paula min, ka, saskaroties ar depresiju, bija pieredzējusi divus lūzuma punktus. Viens no tiem esot bijis, kad esot pārstājusi ēst. Toreiz viņa esot ēdusi tikai mammas klātbūtnē vienu reizi dienā, tikai tādēļ, lai parādītu, ka viņa ēd, lai arī ļoti mazas porcijas. Skolā vispār neesot ēdusi. "Es ļoti nokritos svarā, biju uz anoreksijas sliekšņa, jo es vispār neko nevarēju ieēst, tas bija kā protests no ķermeņa puses. Nebija nekādas apetītes," atmiņās dalās Paula. Otrs lūzuma punkts esot bijis 9. klasē, kad meitene esot pamodusies naktī no panikas lēkmes: "Man bija sajūta, ka es nezinu, kur likties, es apgūlos uz grīdas, nezinu, kāpēc, man bija bail. Man galvā iesēdās doma, ka tajā gultā kaut kas nav labi. Tā nu es visu nakti nogulēju uz grīdas." Pēc nakts viņa nebija spējīga aiziet uz skolu. Pēc tam lēkmes bija katru dienu veselu nedēļu no vietas.

Meitene stāsta, ka šobrīd ar panikas lēkmēm ir tikusi galā, tās nav bijušas vairākus gadus, viņa pat nespēj vairs atcerēties, kā tas ir. Tomēr vēl joprojām ir dienas, kad negribas neko darīt. Šobrīd viņa lieto antidepresantus, tie ļoti palīdzot, bet tik un tā esot labās un sliktās dienas, sliktajās dienās meitene negribot neko darīt un jūtoties ļoti slikti.

Depresīvi cilvēki cenšas atrast, kas viņiem varētu palīdzēt smagajos brīžos. Paula stāsta, ka viņas gadījumā tā ir ģimene. "Vienmēr uztraucas par mani, domā, vai viss ir kārtībā, arī draugi. Es zināju, ka man blakus ir cilvēki, kuriem es varu pastāstīt, kā jūtos, viņi mani uzklausa." Arī fiziskās aktivitātes meitenei dodot pozitīvas emocijas un ļaujot atbrīvoties no uzkrātajām emocijām.

"Citreiz saka, ka studijas tev izraisa veģetatīvo distoniju vai depresiju, bet man ir pretēji, man tās palīdz. Tās man palīdz gan būt līdzsvarā, gan arī sevi labāk izprast." Paula ikdienā pievērš uzmanību arī savam uzturam, kas spēj palīdzēt mazināt veģetatīvās distonijas un depresijas simptomus. "Es esmu atteikusies no kafijas vai stipras tējas, jo tad man trīc rokas un streiko sirds, arī tādos gadījumos diena ir vienkārši neizdevusies."

Ilgāku laiku meitenei esot bijusi sajūta, ka no depresijas vaļā netiks nekad, taču viņa esot pamanījusi daudz rakstu medijos. "Lasīju citu cilvēku pieredzes stāstus par to, kā viņi tikuši ar to galā, un tad arī man radās cerība, ka tas nav uz mūžu, ka tomēr ir ceļš uz atveseļošanos. Mana ģimene un draugi ir pierādījums tam, ka ir arī iespējama laba veselība un dzīvesprieks, katru dienu mācos no viņiem, un kļūst labāk." Meitene min, ka vēl viena viņas cerība uz atlabšanu esot viņas mazais brālis: "Katru dienu es redzu, kā viņš aug, mainās, tas man dod iedvesmu, ka ir radusies jauna dzīvība un es atgūšu arī savu."

Daloties savā stāstā par sajūtām, saskaroties ar depresiju, Paula piebilst, ka dažreiz gribētu, lai cilvēki izturas pret viņu ar lielāku iejūtību. "Ja es redzu, ka cilvēks ir noskumis vai kaut kas nav labi, es jautāju, kā viņš jūtas un vai viss ir labi. Es vēlētos, lai arī pret mani tā izturas. Ja redzi, ka man nav labi, tad parunā ar mani un palīdzi, ja tas ir iespējams."

Šajā laika periodā grūtības ar ēšanu, panikas lēkmēm un bailēm vadīt automašīnu nav bijis vienīgais, ko nācies pārciest. Meitene no skolas laikiem atceras, ka skolotāja esot teikusi – cilvēki ar depresiju ir nolemti, dzīvē neko nesasniegs, viss ir slikti, viņiem viss ir beidzies. "Es vēlētos, lai cilvēki tā nedomā, mēs varam tikt tam pāri, mums vienkārši vajag laiku. Katram dzīvē ir dots savs laiks. Kad pienāks mans laiks – es izsitīšos. Katram ir jādomā par sevi, ja nē, tad var ļoti ātri izdegt."