Kāju vēnu saslimšanas: izpausmes, ārstēšana un izplatītākie ārstniecības mīti

Mauriņš norāda, ka kāju vēnu saslimšanas var iedalīt divās lielās grupās – visbiežāk ir skarta virspusējo vēnu sistēma, savukārt retākas ir dziļo vēnu saslimšanas. Virspusējo vēnu saslimšanas izpaužas ar redzamiem vēnu paplašinājumiem uz kājām – pacients diezgan ātri ievēro, ka dienas laikā parādās asinsvadi, kas atrodas ādā vai zem ādas, līdzīgi vīnogu ķekariem. Savukārt pacientiem ar dziļo vēnu saslimšanām vairāk raksturīgas vēnu nepietiekamības izpausmes: kāju tūska, ādas krāsas izmaiņas pie potītes (tumšāka ādas krāsa), ādas sacietējums, pēc kura var rasties arī čūlas.

Ķirurgs skaidro, ka šādas saslimšanas var izraisīt vairāki riska faktori. Viens no svarīgākajiem ir ģenētika jeb iedzimtība. Ja ir zināms, ka ģimenē ir raksturīgas vēnu saslimšanas, tad pastāv liela varbūtība, ka tādas būs arī nākamajām paaudzēm. Otrs faktors ir vecums – gravitācijai ilgstoši iedarbojoties uz ne tik elastīgiem un izturīgiem audiem, var rasties vēnu problēmas. Savukārt trešais faktors ir sievišķais dzimums – ņemot vērā, ka vīriešiem audi ir izturīgāki nekā dāmām, viņām vairāk raksturīgas vēnu saslimšanas. Tāpat sievietes šim riskam pakļauj hormonālās kontracepcijas lietošana, grūtniecība, palielināts ķermeņa svars.

Lai gan sievietēm pastāv lielāks vēnu saslimšanas risks, tomēr veiktie pētījumi liecina, ka gan virspusējo, gan dziļo vēnu saslimšanas ir vienlīdz izplatītas starp abiem dzimumiem. Taču novērojumi rāda – tā kā sievietes par savu veselību un izskatu rūpējas vairāk nekā vīrieši, dāmas būs tās, kas biežāk izvēlēsies vēnas ārstēt. Tāpat sievietes būs tās, kas pie ārsta vērsīsies ātrāk. Viens no noteicošajiem iemesliem, kādēļ dāmas izvēlēsies vēnas ārstēt, ir arī estētiskais faktors – kāju izskats. Tā kā vīriešus šādi faktori satrauc mazāk, viņi pie ārsta, iespējams, vērsīsies vien tad, kad saslimšana sāks apgrūtināt viņu dzīves kvalitāti – parādīsies grūtības staigāt, strādāt u. tml.

Mauriņš norāda, ka vēnu saslimšanas iedzimtību šobrīd vēl nav iespējams novērst. Viņš lēš, ka, ģenētikai arvien straujāk attīstoties, iespējams, nākotnē to varēsim izdarīt. Taču iespējams darīt ko citu, lai saslimšanas risku mazinātu, piemēram, jāseko līdzi savam svaram un tas jātur normas robežās. Tāpat ne tikai ķermenim, bet arī asinsvadiem ir nepieciešams treniņš, tāpēc četras līdz sešas reizes nedēļā ir nepieciešama stundu gara kardiovaskulārā slodze. Slodzei jābūt tādai, ka tās laikā cilvēks sasvīst. Ķirurgs min, ka šī ir visgrūtāk izpildāmā lieta, jo cilvēks pēc savas dabas ir slinks – gaida, ka ārsts izrakstīs masāžas, ziedes vai tabletes, un domā, ka viņam nebūs jāpiepūlas.

Taujāts, kas notiek, ja vēnas netiek ārstētas, Mauriņš sniedz vienkāršu atbildi: "Notiek tas pats, kas ar jebkuru citu saslimšanu, – tā progresē un pāriet smagākā saslimšanas formā."

Ar vēnām saistītās sūdzības ir tās, kuru, no rīta pamostoties, nav, bet kas parādās un pastiprinās dienas laikā. Sākumā tā būs smaguma sajūta dienas laikā, kāju tūska – sievietes to vislabāk jutīs ziemas laikā, kad nēsā garus un pieguļošus zābakus. Nomainot tos uz maiņas apaviem un vēlāk velkot atpakaļ, var būt grūtības zābakus aiztaisīt. Ja šīm pazīmēm nepievērš uzmanību, tad slimība progresē, veidojas ādas izmaiņas, krāsas izmaiņas potītes rajonā – āda kļūs zilgani brūna, pēc tam jau veidosies iekaisums. Vispirms ādas sacietējums, kurš niez, un uz šī sacietējuma var izveidoties arī čūla, kura, ja tai nepievērš uzmanību, var kļūt lielāka un cirkulāra.

Taujāts par operācijas norisi, ķirurgs stāsta: "Pacients ierodas pie mums, sagatavojas operācijai, tiek pārģērbts, nonāk operāciju zālē. Tur ķirurgs pirms operācijas, kas ļoti svarīgi, pats atkārtoti veic sonogrāfiju un atbilstoši tai plāno operāciju. Vēnas tiek iezīmētas, tiek plānots, kāda tehnoloģija tiks pielietota. Pēc tam pacients tiek noguldīts uz operāciju galda. Pirms operācijas tiek veikta vietējā anestēzija – sterilā vidē ķirurgs visos posmos, kuri būs jāārstē ar lāzeru, injicē pretsāpju zāles. Kas ir svarīgi, pie šādas anestēzijas pacients ir pie pilnas samaņas un komunicē ar ārstu.

Pati operācija pacientam ir nesāpīga, bet, līdzīgi kā pie stomatologa, nepatīkams ir brīdis, kad tiek veikta anestēzija. Tāpēc arī operācijas sāpju līmenis ir ļoti neliels – pacients jutīs tikai nelielus dūrienus. Bet, kā paraksti apraksta pacienti, tas ir mazāk sāpīgi kā pie stomatologa. Pēc 10 ballu skalas sāpju līmenis ir starp 1 un 2, kas ir ļoti nenozīmīgas un viegli pārciešamas sāpes.
Kad vēnu posmi ir apstrādāti ar lāzeru, pēc nepieciešamības tiek izņemti vēnu atzarojumi – tas tiek veikts ar īpašu adatu dūrieniem, izmantojot speciālus āķīšus. Tad pacientam tiek uzlikts pārsējs, kuru viņš pats var noņemt nākamās dienas rītā. Ja veikta gan lāzeroperācija, gan ķirurģiska vēnu atzarojumu izņemšana, tiek uzvilkta arī kompresijas zeķe."

Taujāts, kas notiek ar slimo vēnu, flebologs atbild: "Ir trīs dažādas iedarbības. Viena ir termiska – ar lāzera palīdzību mēs ļoti precīzi uzvārām vēnas sieniņu noteiktā posmā. Tas, ko mēs darām, – mēs mainām audu struktūru. Piemēram, vārot olu, tā sākumā ir jēla, pēcāk cieta un šķidra vairs nekļūs. Tas, ko mēs esam izdarījuši, ir denaturācija – olbaltumvielu denaturācija, kur tās vairs nav tādas, kādas bija pirms tam. Tas, ko dara organisms, kad redz, ka audi ir izmainīti, tātad sveši, ar balto asinsķermenīšu palīdzību, – organisms pats šos audus resorbē – pats sevi izārstē. Otra metode ir ķirurģiska – no audiem ar speciāliem instrumentiem, āķīšiem, slimās vēnas izņemam laukā. Trešā ir skleroterapija, kuras gadījumā mēs ķīmiski radām vēnas sieniņas iekaisumu – sabojājam vēnas sieniņu, tādēļ rodas iekaisums, kura rezultātā organisms iekaisušās vēnas resorbē, remontē."

Savukārt pēc ķirurģiskas iejaukšanās atlabšana ir atkarīga no tā, cik atzarojumu bija jāizņem. Taču arī šajā gadījumā pacientam ir kaut kādi ierobežojumi nedēļas garumā – jānēsā kompresijas zeķe. Ja zeķi nenēsā, var būt lielāka tūska un sāpes.

Visbiežāk operācijas atstāj kādas pēdas, taču flebologs norāda, ka mūsdienīgas vēnu operācijas ir bez manāmām paliekošām pēdām. Tomēr tā nav visās klīnikās – joprojām bieži redzams, ka ārstēšanai tiek izmantotas ķirurģiskas operācijas ar centimetru vai divus gariem griezumiem, kas, protams, atstās rētas. Tāpēc pirms operācijas ļoti svarīgi ir izvēlēties sev piemērotāko klīniku.

Apsverot jebkādas saslimšanas ārstēšanu, viens no svarīgākajiem aspektiem, kas ļaus pieņemt lēmumu – ārstēšanu sākt vai tomēr ne, ir izmaksas. Ķirurgs atklāj, ka kāju vēnu operāciju izmaksas tiešā veidā ietekmē ārstēšanai izvēlētās tehnoloģijas un operāciju zāles uzturēšanas izmaksas, kas ir ārkārtīgi lielas. Taču lāzeroperācija izmaksās, sākot no 700 eiro. Pakalpojums būs dārgāks, ja saslimšana būs progresējusi un būs nepieciešama arī ķirurģiska iejaukšanās, kas prasa papildu tehnoloģiju izmantošanu, papildu personāla laiku un ilgāku operāciju zāles izmantošanu.

Mauriņš uzsver – ja nevēlies maksāt milzu summu par vēnu ārstēšanu, pie ārsta vēlams vērsties bez liekas kavēšanās – tikko parādījušās saslimšanas pazīmes. Viņš stāsta, ka jebkuru saslimšanu neielaistā stadijā ārstēt ir pareizāk un izdevīgāk, nekā novest savu veselību līdz sliktākajam stāvoklim. "Vēnas var ārstēt jebkurā saslimšanas stadijā, arī ielaistā, bet izmaksas būs lielākas."

Tāpat pirms jebkuras operācijas pastāv iespēja, ka ārsts atteiksies to veikt, un atteikumu var saņemt arī kāju vēnu operācijas gadījumā. Mauriņš skaidro, ka atteikumu var saņemt tie pacienti, kuriem ir lielāki riski. Ir tādi, kuri ikdienā jūtas labi un dzīvo ar paaugstinātu asinsspiedienu, bet, atnākot ar šādu spiedienu uz operāciju, ir arī augstāks insulta un infarkta risks, tāpēc šādus pacientus neoperē. Vispirms ar medikamentiem mēģina mazināt asinsspiedienu, bet, ja tas neizdodas, pacients tiek sūtīts pie ģimenes ārsta vai kardiologa "sakārtot savu asinsspiedienu" un tad atgriezties.

Tāpat atteikuma iemesls var būt nekontrolēti augsts cukura līmenis asinīs – cukura diabēts, kas nav koriģēts. Šāds pacients vispirms tiek sūtīts pie endokrinologa un ģimenes ārsta. Ir arī gadījumi, kad pacienti atnāk ar ļoti zemu hemoglobīna līmeni, kas ir hroniskas anēmijas forma. Lai gan šādam pacientam operācijas riski ir mazi, viņš tiek lūgts vispirms koriģēt mazasinību un pēc tam atgriezties uz operāciju.

Runājot par ārstēšanas metodēm, neviļus nākas domāt arī par mītiem, kuriem daudzi tic. Ķirurgs atzīst, ka tumsonība sabiedrībā joprojām pastāv un mītu, kas saistīti ar kāju vēnu saslimšanām un to ārstēšanu, ir daudz. Šeit daži no tiem: