Iedzimtība, draugu loks un pat politika – atkarību riska faktori  (2)

Atkarība ir neatgriezenisks stāvoklis, pēc kura sasniegšanas cilvēks vairs nekad nevar atgriezties pie vielas epizodiskas lietošanas, skaidro narkoloģe. Tai ir divas formas – vielu un procesu atkarība. Pirmajā gadījumā cilvēks ir atkarīgs no cigaretēm, alkohola, narkotikām vai citām veselībai kaitīgām vielām, savukārt otrajā – no azartspēlēm, totalizatoriem un citiem atkarību veicinošiem procesiem. Tās var pat kombinēties vai pāriet no vienas atkarības otrā. Piemēram, cilvēks, kam ir bijusi atkarība no alkohola, kādu iemeslu dēļ ir pievērsies azartspēlēm. "Tas ir tikai laika jautājums, lai šī traģēdija, kas bija cilvēka dzīvē ar alkoholu, atkal eksponētos," atklāj narkoloģe. Kaut alkohola lietošana ir beigusies, atkarība ir palikusi, mainījusies tikai tās forma.

Atkarību dēvē par biopsihosociālu slimību, kas nozīmē, ka to ietekmē gan bioloģiskie, gan psiholoģiskie, gan sociālie faktori. Tālāk lasi, kādi vēl faktori ietekmē cilvēka iespēju kļūt atkarīgam no vielām vai procesiem.

Maksima uzsver, ka iedzimtība atkarību jautājumā ir ļoti būtisks faktors, ko cilvēks var nenovērtēt vai novērtēt par zemu. "Cilvēki var pieņemt ideju – mani tas neskars," viņa skaidro. Taču narkoloģe piebilst, ka atkarība cilvēku var neskart tikai tad, ja viņš nesāk eksperimentēt, izmēģinot dažādas vielas un atkarību veicinošus procesus.

Ja kāds no vecākiem vai tuvākajiem radiniekiem reiz ir cīnījies ar atkarību, tad risks pašam saskarties ar šo slimību ir aptuveni 40 līdz 60 procenti, tāpēc šiem cilvēkiem jābūt īpaši vērīgiem un uzmanīgiem.

Lai noskaidrotu, cik lielā mērā bioloģiskais faktors var pakļaut tevi riskam kļūt atkarīgam, narkoloģe iesaka aprunāties ar vecākiem un pirmās pakāpes tuviniekiem, lai noskaidrotu, vai kāds no viņiem reiz cīnījies ar šo slimību. Iespējams, viņi nebūs tik drosmīgi un pārmērīgu apreibinošo vielu lietošanu nesauks par atkarību, taču arī tad ir svarīgi noskaidrot, kādi reiz ir bijuši vai vēl aizvien ir viņu alkohola, cigarešu vai citu atkarību izraisošu vielu lietošanas paradumi. "Tā ir tāda saprotama un normāla saruna ar vecākiem par šo lietu," piebilst Maksima. "Arī pašiem vecākiem būtu labi bērnus informēt, ja viņiem šāda problēma ir bijusi. Ja jaunietis to nezina, tad viņš ir atdraudēts, pašam nezinot."

Tas, kāds ir tavs draugu loks vai kādi ieradumi ir taviem ģimenes locekļiem un pat tuvākajiem kolēģiem, var ietekmēt arī tavu lēmumu pieņemšanu. Ja ballītes laikā visi draugi dodas ārā uzsmēķēt, arī tu vari pieņemt lēmumu sekot bara instinktam, neaizdomājoties par sekām, kādas šis lēmums var atstāt uz tavu veselību un turpmāko dzīvi. Līdzīgi ir arī ar citu vielu atkarībām. Ja tev tuvu cilvēku uzskats ir – satiekoties vienmēr jālieto alkohols, kaut vai glāze vīna – tad arī tu laika gaitā vari sākt pieņemt to kā normu.

Tāpat liela nozīme ir arī sabiedrības kopējai attieksmei pret konkrētām vielām. Piemēram, alkohola lietošana ikdienā tiek uzskatīta par normu, taču pret smēķēšanu ir nedaudz nievājošāka attieksme, vai otrādi. Arī šāda sabiedrības attieksme veido cilvēka uzskatu par to, kas ir vai nav pieņemami.

Atkarību var ietekmēt arī valsts politika saistībā ar atkarību izraisošām vielām un procesiem. Valsts uzstādītie regulējumi saistībā ar apreibinošu vielu iegādi ir tas, kas samazina vai palielina to pieejamību kā jauniešiem, tā pieaugušajiem. Līdz ar to tie var samazināt vai palielināt iespēju kļūt atkarīgam.

Vecāki ir bērna piemērs un autoritāte, sevišķi dzīves pirmajos gados, kad mamma ar tēti ir vienīgie pieaugušie, ar kuriem mazais tik bieži kontaktējas. Tas, kāda nostāja pret atkarību veicinošām vielām un procesiem, kas negatīvi ietekmē cilvēka fizisko, garīgo un emocionālo veselību, bērnam pēcāk izveidojas, tiešā mērā ir atkarīgs arī no vecākiem, viņu uzskatiem, audzināšanas un paradumiem. Ja mamma katru vakaru, atgriežoties pēc darba, izdzer vīna glāzi, vai tētis pēc katras maltītes iziet uzsmēķēt, bērnam šāda rīcība liksies normāla. Pieaugot arī viņam radīsies vēlme kādu no šīm lietām izmēģināt pašam.

Kaut jebkuram cilvēkam ir dota kritiskā domāšana, kas palīdz izsvērt, kas ir labs, bet kad – slikts, narkoloģe uzsver, ka tā var attīstīties līdz pat 25 gadu vecumam, kas ir pietiekoši ilgs laika posms, lai cilvēkam varētu paspēt attīstīties kāda veida atkarība, kas aizsākusies, ietekmējoties no vecākiem vai draugiem.

Cilvēks vienmēr atradīs kādu iemeslu, kāpēc iedzert, uzsmēķēt vai doties uzspēlēt azartspēles. Visbiežāk tas tiek darīts skumju un stresa brīžos, jo, piemēram, lietojot atkarību izraisošas vielas, cilvēks atslēdzas no realitātes, aizmirst skumjos notikumus, tādā veidā aizbēgot no realitātes. Kā portālam "Viņa" reiz atklāja Anna – meitene no labas ģimenes, kas kļuva par alkoholiķi – pārmērīga apreibinošās vielas lietošana pasliktināja viņas attiecības ar mīļoto, taču viņa šīs sliktās attiecības izmantoja kā ieganstu, kāpēc kārtējo reizi iedzert. Visu stāstu lasi šajā rakstā.

Atkarību var izraisīt arī tas, ka cilvēks nespēj pastāvēt par saviem uzskatiem un veselību. Iet pret straumi nav viegli, tāpēc cilvēks daudz biežāk var pieņemt populārus lēmumus, piemēram, iedzert glāzi apreibinošās vielas draugu ballītē. "Cieņa sākās no manis pašas, kad es pati cienu un respektēju savu telpu un veselību," piebilst Maksima.