Saules vietā skumjas – kas ir rudens depresija un kā to mazināt

Depresija, neskatoties uz tās veidu un izpausmēm, nebūt nav joka lieta, taču dažkārt šķiet, ka tie, kas savu slikto garastāvokli tieši rudens mēnešos dēvē par rudens depresiju, neapzinās šīs slimības nopietnību, vai arī viņiem nav izpratnes, kas šī slimība īsti ir. Tā kā par jebkādu saslimšanu – gan fizisku, gan mentālu – jokot nav ieteicams, šoreiz kopā ar psihoterapeiti Ingūnu Rudzīti skaidrojam, vai rudens depresija pastāv, kāpēc tā rodas, kādas ir pazīmes un kā samazināt tās rašanās risku.

Nevarēju sevi piespiest izkāpt no gultas

Portāla "Delfi" lasītāja Sintija stāsta, ka ārsts viņai vidusskolas laikā diagnosticējis sezonālo depresiju, kas joprojām mēdz atgriezties. "Mācoties vidusskolā, visu laiku jutu pastāvīgu un ļoti izteiktu bezspēku. Tāpat man bija nepārejoši slikts, nomākts garastāvoklis, kuru es pat labprātāk sauktu par konstantu "besi". Man neko negribējās – ne ēst, ne dzert, ne arī skolu, draugus, pilnīgi neko. Taču man bija arī labās dienas, kad nebija nekādu problēmu ierasties skolā, satikties ar draugiem. Bet tā dēvētajās sliktajās dienās pat nevarēju sevi piespiest izkāpt no gultas. Un šādas sajūtas man parādījās katru rudeni un ilga līdz pat pavasarim."

Sintija skaidro, ka ārsts, atklājot diagnozi, viņai ieteicis lietot D vitamīnu, kas tieši gada aukstajos un tumšajos mēnešos mūsu organismā ir zemākā līmenī trūcīgās saules gaismas dēļ. Tāpat viņai bija jālieto homeopātiskie nomierinošie medikamenti. "Ārsts neuzskatīja, ka man šī sezonālā depresija ir tik smagā stāvoklī, ka nekavējoties jāsāk lietot spēcīgus antidepresantus, tāpēc nozīmēja homeopātiskos līdzekļus, kā arī ieteica šad tad aiziet uz solāriju, lai es varētu dabūt vairāk gaismas, jo, kā zināms, gaismas terapija pret šāda veida depresiju var palīdzēt." Viņa neslēpj, ka sezonālā depresija joprojām nav pilnībā pazudusi. Rudenī vai ziemā tā mēdz atgriezties ar depresīvām epizodēm, taču viss smagākais nu jau aiz muguras.

Savukārt lasītāja Kristīne ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, ja cilvēks baidās apmeklēt speciālistu vai uzskata, ka tas nav vajadzīgs. Viņa atklāj, ka arī skolas laikā cietusi šķietami depresīvu periodu dēļ. Taču viņa nevar apgalvot: "Man bija sezonālā depresija," – nevēloties nevienam uzkraut savas likstas, viņa nedevās pie speciālista. "Tas sākās pusaudža gados un atkārtojās, šķiet, piecus gadus. Katru sezonu tas sākās vienādi – aizvadīta fantastiska vasara kopā ar draugiem, bet tad iestājās rudens, dienas kļuva arvien tukšākas, kā rezultātā arī manas domas kļuva tumšākas. Katru rītu spiedu sevi celties un iet uz skolu. Skolā teju nerunāju, ja vien tas nebija nepieciešams. Smaidīju un smējos reti. Katru dienu, atnākot mājās no skolas, ieslēdzos istabā, aizvilku aizkarus un meklēju veidus, kā sevi skumdināt arvien vairāk, – skatījos skumjas filmas, klausījos skumju mūziku un raudāju. Nav šaubu, ka pusaudža gados visas emocijas ir sakāpinātas un, iespējams, pat pārspīlētas, bet atceros, ka ne reizi, kad uznāca šāds periods, nebija nopietna un pamatota iemesla šādai manai rīcībai un sajūtām."