Vai var būt pārāk priecīgs? Kā cilvēkam kaitē apreibinošais hiperprieka stāvoklis

Veselovskis teic, ka daļa sabiedrības nemaz nav informēta un nesaprot, ka ir iespējams hiperpozitīvs noskaņojums. "Piemēram, pāris iepazīstas un apprecas, pašsajūta ir virs normas – pārāk pozitīva. Viņi situāciju vērtē pārāk pozitīvi un nerisina vai neredz normālas grūtības. Ilgstoši atrodoties pozitīvajā, grūtības, negatīvais sakrājas." Psihoterapeits skaidro, ka kādā brīdī vadzis lūst, cilvēki piedzīvo depresīvas sajūtas vai arī viņiem šķiet, ka viens otru vairs nemīl. "Bet cēlonis meklējams tajā, ka mīlestība, prieks vai bauda tiek hiperiztērēta hiperprieka periodā."

Speciālists skaidro, ka savā praksē viņš nereti to sauc par apreibināšanos – kad negribas redzēt dzīves mīnusus, lai gan tie patiesībā pastāv. "Es nesaku, ka jāredz negatīvi, bet jāredz – te ir labs asfalts, bet te ir bedre. Nav tā, ka bedres nav. Tā ir jāredz un jāapbrauc." Veselovskis arī piebilst, ka bieži vien pēc sliktas dienas cilvēka pašsajūta nākamajā dienā uzlabojas un viņš "safanojas" – viss dzīvē būs lieliski, nemaz neparedzot, ka būs priecīgākas un grūtākas dienas. "Kad nākamajā dienā garastāvoklis ir sliktāks, traģēdija kļūst lielāka," tā psihoterapeits.

"Vajadzētu mācīties mēreni baudīt to, kas ir labi," skaidro speciālists. "Priecājos, ka šomēnes nopelnīju par 20 procentiem vairāk, bet "nesafanojos", neapreibstu. Redzēs, kā būs. Ja būs labāk, tad forši! Ja nē, tikšu galā. Jāmācās neticēt, ka viss ir slikti. Un tāpat neticēt, ka viss tagad ir labi." Veselovskis uzsver – ja, piemēram, pāris saskāries ar problēmām, uzreiz pēc salīgšanas aplami domāt, ka turpmāk viss būs tikai ideāli.