Vai tu plāno pašnāvību? Jautājums, kas var glābt dzīvību

Par faktoriem, kas rosina domas par pašnāvību, un to, kā sniegt palīdzību tam, kurš cieš psihiskās veselības problēmu dēļ, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents un psihoterapeits Artūrs Utināns.

Pašnāvības gadījumu skaits ir vēl viens rādītājs, kurā Latvija Eiropas Savienībā (ES) ir rekordistu augšgalā. Pasaules Veselības organizācijas Eiropas Reģionālais birojs 2014. gadā publicējis pētījumu, kurā Latvija ieņem otro vietu standartizētajā mirstībā no pašnāvībām uz 100 000 attiecīgās valsts iedzīvotāju ES dalībvalstu vidū. Ja vērtē atsevišķi dzimumu grupās, Latvijas vīrieši ieņem 2. vietu, bet sievietes 12. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Savukārt Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) 2017. gadā apkopotie dati rāda, ka 2016. gadā pašnāvību izdarījuši 364 cilvēki, kas, rupji rēķinot, ir vismaz viens pašnāvības gadījums dienā. Tāpat vīrieši joprojām ir lielākā daļa pašnāvības upuru – 2016. gadā tie bija 78,8 procenti jeb 287 vīrieši. Savukārt togad augstākā mirstība no pašnāvības bija konstatēta iedzīvotājiem virs 65 gadu vecuma, bet viszemākais pašnāvību rādītājs bija 5–19 gadu vecuma grupā.

Tomēr statistika rāda, ka katru gadu šis skaits samazinās – 2016. gadā pašnāvību bija par 22 mazāk nekā 2015. gadā. SPKC apkopotie dati stiepjas līdz 2007. gadam, kad pašnāvības izdarījuši 359 vīrieši un 95 sievietes – kopā 454 cilvēki. Lai gan pēdējo gadu tendence rāda, ka patiesi katru gadu pašnāvību skaits samazinās, tomēr kopējā ES statistikā Latvija izskatās skaudri. Tas liek aizdomāties par to, kas tiek darīts, lai pašnāvības gadījumu būtu arvien mazāk.

Vienmēr likās – šī reize nebūs tā, kad tas notiks

Lai gan lēmums izdarīt pašnāvību ir individuāls, nav šaubu, ka tas ietekmē arī apkārtējos. Katrīna atklāj kāda sava tuva drauga izvēli aiziet no šīs pasaules un stāsta, kā tas ietekmējis viņu un citus tuviniekus. "Tā nebija pirmā un vienīgā reize, kad viņš rīkojās, – pirmais pašnāvības mēģinājums bija pirms četriem gadiem. Toreiz viņu uz desmit dienām ielika psihoneiroloģiskajā klīnikā, pēc kā ārsti ziņoja, ka viņš ir vesels un var doties mājās. Pēc šī mēģinājuma viņš bija teicis, ka kādreiz to darīs atkal. Taču pēcāk viņš savus vārdus it kā ņēma atpakaļ un teicās, ka draugu un ģimenes dēļ to nedarīs. Varētu teikt, ka savā ziņā viņš apsolīja – to nedarīs.

Īsi pirms notika otrā reize, viņā nebija nekādu manāmu izmaiņu. Viņam bija sliktie periodi, kad viņš no visiem novērsās, kad ar viņu nevarēja sazināties. Un mēs bijām pieraduši, ka šis periods vienmēr beidzas un viņš pie mums atgriežas. Parasti, kad uznāca šis periods, mēs viņam zvanījām un rakstījām un viņš mūs atgrūda. Tajā pašā laikā mēs zinājām, kur viņš dzīvo, mēs varējām kaut ko darīt – iet pie viņa, kaut ar varu tikt viņa mājās. Viņa ģimene arī mūs, draugus, pazīst, tāpēc nevienam nebūtu nekādi iebildumi vai pretenzijas, ka mēs tur ejam. Bet mēs to nedarījām, jo vienmēr likās – šī reize nebūs tā, kurā tas notiks."

Pēc Katrīnas stāstītā iespējams noprast, ka viņā ir vainas apziņa par notikušo. Jauniete neslēpj, ka tā arī ir: "Jā, viņa aiziešana manī raisa vainas apziņu, jo uzskatu – viņš mums sevi atdeva vairāk, nekā mēs sevi atdevām viņam. Viņš no mums, draugiem, bija pelnījis vairāk, un mēs vienkārši bijām slikti draugi. Es jau uzreiz pēc notikušā ļoti sāku vainot sevi, jo arī es nedarīju pietiekami daudz. Tāpat dažas dienas pirms notikušā viņš kādam citam bija teicis: "Katrīna apsolīja, ka pie manis atnāks, bet ne reizi neatnāca." Man joprojām ir vainas sajūta par to, ka es, iespējams, varēju kaut ko darīt lietas labā.