Negribu strādāt pa roku galam. Kāpēc neiroķirurgs Aksels Rībens neatgriežas

Par nerviem

"Domāju, ka profesionāļi Latvijā mani īpaši negaida," skumji konstatē Aksels. "Baidās, ka kolēģiem atņemšu pacientus. Katrs ir aizņemts ar savām problēmām, tas ir viens no vājākajiem punktiem mūsu valstī. Nav kopējas vīzijas un skatījuma uz problēmām, tādēļ es negribu par kaut ko cīnīties tur, kur neesmu īpaši nepieciešams, tajā pašā laikā neesmu tas, kurš tik vienkārši padosies. Ja parādīsies kāda nopietna darba iespēja, tad noteikti atgriezīšos. Taču tam man vajag domubiedrus, cilvēkus, kas, gluži tāpat kā es, vēlas strādāt un kaut ko mainīt, jo viens nav karotājs."

Aksels izvēlējies sarežģītāko un dārgāko medicīnas nozari. Neiroķirurģija prasa lielus ieguldījumus – gan mācībās, gan aprīkojumā. Pacientiem nepieciešamās operācijas, reanimācija, kā arī pēcoperācijas aprūpe ir ļoti dārga, tādēļ privātprakses atvēršana Latvijā prasa pārāk lielas investīcijas. Arī tas kaut kādā ziņā neļauj Akselam atgriezties dzimtenē.

Neko citu ārsts nekad nav darījis un arī nevēlas – jau kopš bērnības viņu interesē tikai un vienīgi nervi. Un allaž urdījis jautājums – kā var sabojāt nervus pieaugušajiem, tos neietekmējot fiziski? Viņš, gluži tāpat kā ikviens bērns, ne reizi vien ir dzirdējis: "Jūs esat pārāk skaļi, saudzējiet, lūdzu, manus nervus!"

"Neiroķirurģijā un neiroloģijā joprojām ir daudz nesaprotamu un mistisku lietu," stāsta ārsts. "Kāpēc vispār parādās atsevišķas problēmas, kāpēc, vienādi ārstējot, pacientiem slimības gaita atšķiras? Studiju laikā pēdējā kursā braucu uz Londonu stažēties. Tieši tur iepazinu tādu virzienu kā epilepsijas ķirurģija. Šis virziens mani ļoti ieinteresēja, gribēju to iemācīties. Taču Latvijā to studēt nevarēja, tāda te nebija."

Kļūstot par rezidentu Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Aksels sāka meklēt studiju variantus. Vienīgā iespēja, lai šādas studijas varētu finansiāli atļauties, bija rakstīt disertāciju un iegūt zinātniskos grantus. Šādu iespēju Aksels atrada Minhenē, kurp devās rakstīt savu zinātnisko darbu.

Divus gadus vēlāk disertācija bija pabeigta, Aksels atgriezās Latvijā, lai te attīstītu epilepsijas ķirurģiju. Viņš turpināja strādāt Stradiņa slimnīcā kā neiroķirurgs, paralēli nodarbojoties ar ES projektu šī virziena attīstībā. Pirmais solis bija atvērt videoelektroencefalogrāfijas kabinetu pieaugušajiem, kāda Latvijā nav vēl joprojām. Lai to atvērtu, Aksels atrada Latvijas neirologus, kas nodarbojas ar šādiem izmeklējumiem, kā arī nodibināja kontaktus ar mediķiem Igaunijā un Somijā.

"Katrā normālā universitātes slimnīcā ir tāds kabinets. Tas Latvijā bija nepieciešams ne tikai epilepsijas ķirurģijai, bet epilepsijas diagnostikai kopumā. Lai ES mums piešķirtu finansējumu uz pieciem gadiem, būtībā vajadzēja tikai uzrakstīt šo projektu, taču attiecīgā slimnīcas nodaļa, kurai tas būtu jādara, tā arī to nespēja. 2008. gada krīzē viņiem mainījās prioritātes. Tolaik vadība pieņēma diezgan nepārdomātus lēmumus. Augstāk stāvošie, cenšoties saglabāt iepriekšējo dzīves līmeni, darīja to uz citu rēķina. Visiem rezidentiem (un es tāds tolaik vēl biju) lēma noņemt dežūras, attiecīgi varētu trīsreiz samazināt mūsu atalgojumu, savukārt neiroķirurģijas dežūrās trūktu ārstu."