Valodas grūtības
"Sāku strādāt, kad studēju vēl trešajā kursā," atceras Feders. "Es biju neatliekamās palīdzības ārsta palīgs un, protams, redzēju visu, kas pie mums notiek. Piektajā kursā man parādījās iespēja saņemt stipendiju studijām Vācijā. "Erasmus" programmā aizbraucu uz Šaritē klīniku. Man tas bija milzu izaicinājums – mācīties un strādāt tādā vietā. Šaritē ir liela universitātes slimnīca, kas ir viena no labākajām Vācijā. Tur ved vissmagākos pacientus no visas pasaules. Es tur mācījos gadu."
Studiju laikā Feders saskārās ar divām problēmām. Pirmā – milzu nesakritība Latvijas un Vācijas mācību programmās, tās dēļ nācās trīs gadu materiālu apgūt vienā. Otra problēma – valoda. Pirmajās nodarbībās Roberts neesot sapratis, par ko ir runa, jo slikti zinājis vācu valodu, turklāt Latvijā pieradis pie latīņu valodas, ko Vācijā nav pieņemts izmantot. Nācies atsevišķi apgūt medicīnisko vācu valodu. Viss bijis tik sarežģīti, ka kādā brīdī jaunais vīrietis nodomājis, ka neko tur nebeigs, noklausīsies lekcijas un atgriezīsies Latvijā, lai no jauna visu mācītos. Pēc trim mēnešiem situācija tomēr mainījusies uz labo pusi.
"Berlīnē ir skaistas bibliotēkas," smaidot saka Feders. "Patīkama vide, kas rosina mācīties. Man tas ļoti palīdzēja. Kad studēju Latvijā, mums nekā tamlīdzīga nebija, mūsu bibliotēkas nekā neiedvesmoja mācībām. Medicīna ir profesija, kuru apgūst ļoti ilgi. Seši studiju gadi un seši rezidentūras gadi. Lai izturētu pirmo periodu, jābūt milzu motivācijai. Pie mums viss bija pārāk tumšs un skumjš, lai students tādā vidē paliktu. Vācijā bija pavisam citādi. Man tur viss ļoti patika, ieskaitot medicīniskās literatūras pieejamību. Latvijā latviešu valodā ir ļoti maz literatūras, studentiem jāpasūta grāmatas angļu valodā."
Pēc gada, veiksmīgi nokārtojis visus eksāmenus, jaunais ārsts iedvesmas pilns atgriezās Latvijā. Bijis daudz pārdomu par studiju turpināšanu ārzemēs. Pamatojums bijis pavisam vienkāršs: ja gribi valstī pārmaiņas, tās būs grūti īstenot, esot sistēmā, kuru vēlies mainīt; ja nav iespējas palūkoties uz sistēmu no malas, tu nezini, kā tas ir – citādi.
Stažēšanās gads šiem mērķiem šķita par īsu, tādēļ Feders nolēma uzkavēties ārzemēs. Vispirms domājis par Ameriku, bet sapratis, ka no turienes būs grūti atgriezties. Aizdomājies pat par Japānu, kamēr aptvēris, ka jāpiesakās tur, kur jau gadu ir mācījies. Galu galā viņu rezidentūrā pieņēma viens no lielākajiem sirds ķirurģijas centriem Berlīnē.
"Vācijā man uzreiz iepatikās atmosfēra un darba vide," stāsta Feders. "Pirmais, ko ievēroju, bija brīvās attiecības. Tur nav milzu plaisas starp profesoriem, ārstiem un studentiem. Mums nebija jāceļas kājās, kad auditorijā ienāca profesors. Latvijā studenti joprojām to dara. Vācijā studenti un pasniedzēji var arī vienkārši parunāties."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
