Klusums un cieņa kā kultūršoks. Kā ārste no Latvijas dzīvo un strādā aiz Polārā loka

Kad saule nenoriet

2011. gadā Linda beidza rezidentūru un sāka strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet jau 2014. gada janvārī nonāca Somijā. Pārcēlās vīra dēļ. Tiesa, Linda atzīstas, ka agrāk vai vēlāk viņa tāpat būtu meklējusi darbu ārzemēs – Lielbritānijā vai Vācijā.

Sākumā abi ar vīru dzīvojuši katrs savā valstī, tomēr pienācis brīdis, kad bija jāizvēlas. Lindas vīram būtu sarežģīti atrast darbu Latvijā, bet viņas darbavieta, kā sieviete norāda, neesot bijusi labākā vieta pasaulē, ko būtu žēl pamest, tādēļ viņa sāka meklēt iespējas vīra dzimtenē.

"Pēc rezidentūras Bērnu slimnīcas vadība piedāvāja man kļūt par Neatliekamās palīdzības nodaļas galveno ārstu. Biju jauna un nepieredzējusi, tādēļ uz galvas metos šajā avantūrā. Cerēju uz man solīto vadības atbalstu, gribēju mainīt darba apstākļus un kultūru, attīstīt savu nodaļu. Samērā ātri sapratu, ka nevaru kaut ko mainīt nodaļā, kamēr nav sakārtota visa veselības aprūpes sistēma. Vadības solītais netika pildīts, mēnesī strādāju pa 240 un pat vairāk stundām.

Virsstundu galvenais iemesls bija alga – sākumā par pilnu slodzi saņēmu 314 latus. Otrs iemesls bija ārstu trūkums. Ja nav, kam dežurēt, bet neatliekamā palīdzība jānodrošina, grafikos nākas likt sevi. 2014. gada sākumā biju pilnībā izdegusi, kā arī pasliktinājās attiecības ar vadību. Sapratu, ka nevaru vairs tur palikt."

Linda vērsās igauņu uzņēmumā, kas meklēja ārstus darbam Somijā. Viņi organizēja somu valodas kursus, palīdzēja noformēt visus dokumentus, Linda tūlīt noslēdza līgumu. Sievietei piedāvāja pediatra darbu slimnīcā aiz polārā loka: Linda saprata, ka ārzemniekam Somijā nevajadzētu būt pārāk izvēlīgam, tādēļ ņēma to, ko piedāvā. Un trāpīja desmitniekā.