Zem lupas cukura diabēts – kaite, kas pamatīgi iedragā organismu  (1)

Ja apskatām cukura diabēta izplatību, Gureviča atklāj, ka pēc novērojumiem viņas ambulatorajā praksē cukura diabēts ir ļoti izplatīts – lielākajai daļai endokrinoloģes pacientu ir šī diagnoze. Savukārt, apskatot diabēta izplatību Latvijas mērogā, – apmēram pieciem procentiem Latvijas iedzīvotāju ir cukura diabēts. Lielākoties tie ir pacienti ar 2. tipa cukura diabētu, kas kļūst aizvien izplatītāks mūsu paradumu maiņas dēļ – atšķirībā no agrākiem laikiem mēs vairāk ēdam ātri uzsūcošos ogļhidrātus, vairāk sēžam birojos un mazāk kustamies. Savukārt 1. tipa cukura diabēta izplatība gadu no gada nemainās.

Runājot par vecuma grupām, kurās attīstās cukura diabēts, pieaugušajiem biežāk ir 2. tipa cukura diabēts, bet pēdējos gados speciāliste ievērojusi, ka diabēts "paliek jaunāks". Ja agrāk 2. tipa cukura diabēts biežāk bija pieaugušajiem pēc 45 gadu vecuma, tad pašreiz arī 25 un 30 gadus veciem cilvēkiem var būt 2. tipa cukura diabēts. Savukārt 1. tipa cukura diabēts visbiežāk tiek diagnosticēts bērna vecumā (līdz 14 gadu vecumam) vai jauniešiem.

Lasi tālāk un uzzini, kas ir cukura diabēts, kādi ir tā riska faktori, kādas ir pazīmes un ārstēšana, kāda ir diabēta ietekme uz cilvēka dzīves kvalitāti un kādi ir biežāk dzirdētie mīti.

Runājot par cukura diabēta tipiem, Gureviča atklāj, ka esam pieraduši cukura diabētu sadalīt divos tipos – 1. tipa un 2. tipa cukura diabētā. Taču atkarībā no cēloņa un cukura diabēta norises veida zinātnieki izšķir daudz vairāk cukura diabēta tipu (līdz pat 14), piemēram, cukura diabēts grūtniecības laikā jeb gestācijas cukura diabēts vai pankreatogēns cukura diabēts, kad kāda ārēja iemesla dēļ aizkuņģa dziedzeris ir gājis bojā un vairs neizdala cukura vielmaiņai vajadzīgo hormonu – insulīnu.

Sadalījums 1. un 2. tipa cukura diabētā ļauj izprast cukura diabēta atšķirīgo norisi:

Tāpat ir arī ar 2. tipa cukura diabētu – jā, iedzimtībai ir nozīme, bet tas nav galvenais faktos, kāpēc cukura diabēts attīstās. Šī diabēta tipa gadījumā lielākais riska faktors ir palielināts svars, mazkustīgums, kas rada pirmsdiabēta stāvokli jeb insulīna rezistenci. Papildu faktori, kas var palielināt risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu, ir pārmērīgs ātri uzsūcošu ogļhidrātu daudzums uzturā. Tādi, piemēram, ir saldumi, cukurs, medus, augļi un balto miltu izstrādājumi.

Ja runājam par riska faktoru samazināšanu, Gureviča skaidro – ņemot vērā lielāku iedzimtības nozīmi 1. tipa cukura diabēta attīstībā, tur neko daudz nevaram samazināt riska faktorus. Taču zināms, ka pietiekams D vitamīna daudzums kopš pirmās dzimšanas dienas samazina 1. tipa cukura diabēta risku, jo pietiekams vitamīna līmenis nodrošina labu un līdzsvarotu imūnās sistēmas darbību.

Savukārt 2. tipa cukura diabēta riska samazināšana ir mūsu spēkos. Ja ir palielināts svars, tas jāsamazina! Normāls ķermeņa svars būtiski samazina 2. tipa cukura diabēta risku, samazina insulīna rezistenci, līdz ar to, ja pat ģimenē daudziem ir 2. tipa cukura diabēts, ar to var nesaslimt. Uzturs ar samazinātu ātri uzsūcošu ogļhidrātu daudzumu, normāls ķermeņa svars un pietiekamas fiziskās aktivitātes palīdz būtiski samazināt 2. tipa cukura diabēta risku.

Savukārt 2. tipa cukura diabēts bieži sākumā norit bez jebkādām pazīmēm. Sākotnēji nedaudz palielinātu cukura jeb glikozes līmeni asinīs pacienti nemaz nejūt. Līdz ar to, ja netiek veiktas ikgadējās pārbaudes, piemēram, pie ģimenes ārsta, un netiek noteikts glikozes līmenis asinīs, cilvēks var nemaz nezināt, ka slimo ar 2. tipa cukura diabētu. Speciāliste uzsver – ja ir 2. tipa cukura diabēta riska faktori, ne retāk kā reizi gadā ieteicams noteikt glikozes līmeni asinīs, lai slimību nepalaistu garām. Tikai tad, kad organisms vairs netiek galā ar augsto glikozes līmeni, kas, slimībai progresējot, palielinās, pacienti var izjust slāpes un citas cukura diabēta pazīmes.

Runājot par cukura diabēta konstatēšanu un ārstēšanu, Gureviča atklāj – ja diagnoze jau ir noteikta, pat ja uz veselīgas ēšanas fona cukura līmenis ir labs, diagnoze vienmēr paliks, jo cukura diabētu izārstēt nevar. 1. tipa cukura diabēta ārstēšanā nepieciešamas insulīna injekcijas, jo paša pacienta aizkuņģa dziedzeris to neražo un mums tas jāaizvieto. Būtiski – šo pacientu dzīvība ir atkarīga no insulīna.

Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu ārstēšanas pirmais solis ir veselīga ēšana, no ēdienkartes izslēdzot ātri uzsūcošos ogļhidrātus, pietiekamas fiziskās aktivitātes un svara samazināšana. Ja cukura diabēts ir tikko diagnosticēts un cukura līmenis nav izteikti palielināts, dažreiz papildu ārstēšana nemaz nav vajadzīga, bet, ja tomēr ar dzīves paradumu izmaiņām nepietiek, ārstēšanu var papildināt ar medikamentiem tablešu vai injekciju veidā. Savukārt, ja pavisam neiet ar iepriekšminēto ārstēšanu, ārsts kopā ar pacientu var pieņemt lēmumu par insulīna injekciju uzsākšanu.

Dažkārt dzirdēts, ka cukura diabēta pacientiem jālieto speciāls uzturs, taču Gureviča šo pieņēmumu lauž un norāda, ka cukura diabēta pacientiem nav nepieciešams kāds īpašs uzturs. Un nav labi diskriminēt savu tuvinieku tikai tāpēc, ka viņam ir cukura diabēts. Taču, ņemot vērā, ka 2. tipa cukura diabēta gadījumā svarīgs ir uzturs, vaicāju, ko īpaši svētku laikā vajadzētu ievērot diabēta pacientiem. "Uzturu, ko rekomendējam cukura diabēta pacientiem, rekomendēju visiem, jo tas ir vienkārši veselīgs uzturs. Klājot svētku galdu, jāizdara pareizās izvēles. Piemēram, ja ir pagatavots garšīgs cepetis, jāpadomā, ko likt pie tā klāt, – labāk izvēlēties nevis ierastos tradicionālos kartupeļus, kas ir ātri uzsūcošie ogļhidrāti, bet gan kāpostus, kabačus vai sparģeļus. Nevis gatavot ierastos salātus – rasolu vai siļķi kažokā, kur arī ir par daudz ātri uzsūcošo ogļhidrātu, bet gan izmēģināt kaut ko jaunu, piemēram, zaļos salātus ar rukolu. Ir jāmaina arī paradigma, ka vienmēr galdā jābūt desertam un tas vienmēr jāapēd."