Svešinieks noskrāpēja mašīnu, bet atbildību uzņemos es? Kāpēc šī prasme ir svarīga

Atbildības uzņemšanās ir ļoti veselīga un vajadzīga lieta, teic Veselovskis, piebilstot, ka to nevajadzētu jaukt ar vainošanu un pāratbildību. "Jo mēs vairāk uzņemamies atbildību, jo mazāk esam upuri. Piemēram, reizēm cilvēki saka: "Tu mani sadusmoji, tāpēc es sakliedzu! Nevarēju apstāties, jo tādā situācijā neviens nevar palikt vienaldzīgs."" Speciālists skaidro, ka šajā brīdī cilvēkam, kurš ļāva dusmām ņemt virsroku, jānorauj stopkrāns un jāuzņemas atbildība par savu rīcību. "Savukārt, piemēram, "upurim", kuram vienmēr kāds kliedz virsū un kurš klusē, nepieciešams uzņemties atbildību par situāciju, izturēt bailes un paust savu viedokli." Atbildības uzņemšanās atveseļo un veicina kontroli pār savu dzīvi, teic Veselovskis, piebilstot, ka tā ietver arī neļaušanu sev darīt pāri.

Atbildības uzņemšanās ir iespēja, nevis pienākums. Cilvēki bieži vien savu rīcību pamato ar iedzimtību vai rakstura iezīmēm: "Es vienkārši tāds esmu, man ir tāda bioloģija, un tur neko nevar darīt." Taču, uzņemoties atbildību, daudzas lietas ir iespējams mainīt un ietekmēt.

Lai ikdienā vairāk uzņemtos atbildību, šī prasme jātrenē. Veselovkis ar piemēru palīdzību skaidro, kā rīkoties un risināt situācijas, kurās, iespējams, atpazīsi arī sevi. Pirmais piemērs – nespēja pamosties no rītiem un bieža aizgulēšanās, kā rezultātā cilvēks mēdz kavēt. Pirmais solis ir konstatācija, ka notiek bēgšana no atbildības, bet otrais – uzņemšanās. Psihoterapeits teic, ka atbildības uzņemšanās nenotiek dienas laikā, bet gan pamazām. "Piemēram, šomēnes cilvēks aizgulējās piecas reizes. Ja nākamajā mēnesī tas notiek trīs vai četras, ir pozitīva dinamika. Svarīgi, ka tā var iegūt pašapziņu," min speciālists. Tā vietā, lai cilvēks katru dienu atkārtotu, ka ir "pūce" un tāpēc nevar no rītiem pamosties, uzņemoties atbildību, viņš var pierādīt, ka arī grūtības iespējams pārvarēt.

Atbildības definīciju var būt daudz. Veselovskis savā interpretācijā atbildību raksturo kā spēju dot atbildi un rast risinājumu. "Piemēram, atnākot uz stāvvietu, pamanāt, ka ir saskrāpēta mašīna. Emocionālā reakcija var būt dusmas, vainošana, bezpalīdzība – atkal izdevumi un problēmas –, bet var arī konstatēt problēmu, uzņemties atbildību un tās risināšanu." Arī tad, ja cilvēks situāciju nav izraisījis, uzņemoties atbildību, viņš var justies labāk, skaidro speciālists.