Gribu iedvesmot citus. Annas Marijas stāsts par izveseļošanos no vēža  (1)

Viss sācies pirms trīs gadiem, kad sieviete biežāk sāka izjust bezspēku un nogurumu. Vēlāk tam pievienojās arī svīšana naktīs, kā dēļ nācās nakts vidū pat pārģērbties — no drēbēm sviedrus varēja izspiest kā ūdeni. "Sāku just ļoti dedzinošu sajūtu vidienes rajonā vienmēr, kad iedzēru alkoholu, tāpēc laiks, kad svinēt, man izvērtās par ciešanām. Apmēram vēl divu mēnešu laikā sāpīgajā vietā bija kaut kas piepampis, šķita, ka nekas cits kā sastiepts muskulis sporta zālē tas nevarētu būt. Dzīvoju, centos par to nedomāt, pat nepamanīju, ka esmu zaudējusi 10 kilogramu, jo bija pienākumi taču."

Pienāca ziema, taču sieviete jutās tikai sliktāk. "Kad gandrīz vairs nevarēju taisni paiet, jo reiba galva un katrs solis likās kā treniņš, beidzot saņēmos un aizgāju pie ģimenes ārsta ar sūdzībām par nogurumu, reiboņiem un to bumbuli, kas man starp krūtīm spiež. Toreiz man tās likās divas nesaistītas lietas, taču pēc asinsanalīzēm, vairākiem izmeklējumiem un operācijas 2018. gada martā bija diagnoze — Hodžkina limfoma (limfoīdās sistēmas vēzis) — 4b stadijā, kas nozīmē, ka perēkļi bija jau arī manās plaušās un kaulu smadzenēs, bet audzēji — padusē, kakla abās pusēs un videnē," raksta Anna Marija.

"Man nozīmēja 6 mēnešu ķīmijterapijas kursu. 8 dienas mēnesī daudz un dažādu ķīmiju. Slimnīca pārvērtās par manām otrajām mājām. Pēc trīs mēnešiem atkārtoti veica PET izmeklējumu, lai sekotu izmaiņām. Kad 29. jūlijā atgriezos slimnīcā, daktere mani sagaidīja ar izmeklējuma rezultātiem un patiesu smaidu. Izrādījās, ka esmu praktiski uzvarējusi. Rezultātos pataloģisku metabolu aktivitāti nevizualizēja. Brīnišķīgi, taču ķīmijterapija bija jāturpina," stāsta Anna Marija. Turpmāk viņai slimnīcā vajadzētu būt retāk, arī ķīmijas daudzums nu jau bija mazāks. "2018. gada 13. septembrī es pēdējo reizi izgāju no Latvijas Onkoloģijas centra kā pacients. Jē, tā bija skaista diena!" viņa dalās atmiņās.

Taču Anna Marija raksta, ka arī pēc slimības uzvarēšanas parādījušās vēl citas grūtības. "Ķīmijterapija bija beigusies, priekšā tikai... Tikai — kas? Vienkārši atgriezties atpakaļ "normālajā" dzīvē? Labi, bet kā? Kā aizmirst to visu, ko esi piedzīvojis, redzējis un dzirdējis slimnīcā? Kā tagad pārslēgties no "man ir vēzis" uz "es dzīvošu"? Kā turpmāk sadzīvot ar domu, ka tas var atgriezties, ka neviens no tā nav pasargāts? Kā katru dienu par to nedomāt? Kā piedot sev? Piedot sev, ka ar savu dzīvesveidu, uzturu, ieradumiem, domām, darbiem un vārdiem vai, lai kas tas būtu, esi pats to izvēlējies. Piedot sev, ka ar savām sāpēm sāpināju ģimeni. Kā sadzīvot ar tik daudz neatbildētiem jautājumiem, uz kuriem atbilžu varbūt vienkārši nav? Tad kāpēc man to bija jāpiedzīvo, ja atbilžu nav?" Sieviete atzīst, ka tolaik nācies atteikties no daudz kā sev svarīga. "Man tas atņēma daudz tajā laikā... Labsajūtu, matus, uzacis, skropstas, iespēju justies skaistai, jebkādu pašapziņu, attiecības un motivāciju." Taču Anna Marija uz notikušo cenšas atskatīties pozitīvi. "Es ticu, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus, ja mēs paši to vēlamies. Visās pieredzēs var atrast vairāk vērtīgu mācību nekā zaudējumu, jo neko, kas jau ir bijis, tāpat vairs nevar izmainīt, bet no tā var mācīties, lai mainītu sevi šodien un iedrošinātu citus rīt!" raksta sieviete.

"Ir pagājis pusotrs gads kopš ķīmijterapijas beigām, mani mati ir izauguši līdz zodam, es mācos priecāties un pateikties par katru dienu, mācos no jauna sevi mīlēt un par sevi rūpēties, būt pašpietiekama," viņa atklāj. Anna Marija stāsta, ka ar katru dienu kļūst vieglāk, un viņa jūt, ka šobrīd vēlas ar savu pieredzi dalīties tālāk. "Visu ārstēšanās laiku es jutos ļoti vientuļa. Ne tāpēc, ka es būtu viena — man ticēja un par mani lūdza daudzi —, bet tāpēc, ka es biju vienīgā ar Hodžkina limfomu, vismaz tā es jutos. Bet patiesībā Latvijā katru gadu pirmo reizi Hodžkina slimību diagnosticē 30-40 slimnieku. Jau sākumā zināju, ka neviens mani nespēs saprast, uzmundrināt un motivēt vairāk nekā cilvēki, kas ir piedzīvojuši, vai tagad iet cauri tam pašam," Anna Marija atceras. Viņa raksta, ka latviešu valodā informācijas par slimību tikpat kā nebija, taču viņa atradusi rakstu par meiteni, kura dalījusies savā pieredzē: "Viņa kļuva par manu varoni vai motivāciju, sauc kā gribi. Bet viņa uzvarēja, tad es arī varu! Es sev visu laiku atgādināju par šo meiteni, kura man palīdzēja izvilkt daudzas dienas. Pat neapzinoties, viņa tajā laikā ļoti ietekmēja manu skatu uz nākotni! Diemžēl neatradu iespēju, kā ar meiteni sakontaktēties, bet, ja tu šo lasi, liels paldies, ka neklusēji!"

Anna Marija grib citiem būt tas cilvēks, tā cerība un motivācija, ko viņai ļoti vajadzēja slimības laikā. "Ja es varu kādu uzmundrināt, kādam palīdzēt vai būt noderīga, tas arī man nozīmē un dod daudz. Ja kāds tavs tuvinieks, draugs vai tu pats esi piedzīvojis vai šobrīd ej cauri līdzīgai pieredzei, varbūt tu jūties nesaprasts vai vājš, varbūt gribi vienkārši parunāt ar kādu, kurš ir piedzīvojis to pašu, ko tu. Lūdzu, uzraksti man, ja es varu tevi kaut kā atbalstīt vai palīdzēt! Arī tad, ja vienkārši gribi parunāties un dalīties ar savu stāstu, kas varētu palīdzēt citiem!" viņa raksta.

"Manuprāt, vērtīgākais, ko var darīt, lai atbalstītu cilvēkus, kuri cīnās ar jebkādām slimībām, — būt blakus, novērst domas un vienkārši pajautāt, kā varētu palīdzēt. Aizbrauc līdzi uz vizīti pie ārsta, paturi rociņu, dari visu, lai slimnieks nejustos vientuļi," iesaka Anna Marija. Viņa arī stāsta, ka visvieglāk novērst domas, iesaistoties kopīgās aktivitātēs, piemēram, ejot pastaigās, ceļojot, kaut vai lasot grāmatas. Arī palīdzība ikdienišķos darbos, piemēram, ēdiena gatavošanā vai uzkopšanā, var būt ļoti svētīga. "Vajag atcerēties nekad neiet galējībās, jebkuram vajag laiku vienatnē! Ļoti vērtīgi būtu atrast pēc iespējas vairāk informācijas par slimību, ārstēšanas procesiem un iespējamām blaknēm. Jo zinošāks būsi, jo vairāk spēsi saprast un palīdzēt līdzcilvēkam!"

Latvijā 2017. gadā bija reģistrēti 11762 jauni gadījumi ar onkoloģiskām saslimšanām, liecina Slimību profilakses un kontroles centra statistikas dati. 54 cilvēkiem pirmo reizi uzstādīja diagnozi — Hodžkina limfoma. No šiem cilvēkiem lielākajai daļai slimība atklāta 2. stadijā.