Sirds streiko dusmu dēļ. Psihoterapeits par miesas un gara veselības mijiedarbi

Sarunas sākumā Veselovskis norāda, ka, gatavojoties tai, nospriedis, ka šis podkāsts būs visnozīmīgākais. Lai saprastu, kāpēc tas ir tik svarīgi, speciālists iesaka padomāt par to, kāds cilvēks ir dzīves sākumā. "Tā svarīgākā doma ir tā, ka, bērniņam piedzimstot, viņš neprot runāt. Mēs varam nolasīt viņa vajadzības vai viņa pašsajūtu, skatoties uz viņu, dzirdot viņu, redzot. Viņš ļoti intensīvi ar ķermeni stāsta un signalizē, kas ar viņu notiek." Tas, kā vecāki komunicē ar jaundzimušo, ir ļoti saistīts ar to, kā viņi komunicē viens ar otru un paši ar sevi. Būtiskas ir kustības, izmaiņas balsī, sejas izteiksmē. Šie komunikācijas veidi tiek izmantoti visu dzīvi. Psihoterapeits atklāt, ka savā darbā bieži vadās pēc tā, ko viņš redz un jūt, komunicējot ar klientu. Pēc tā var noteikt, vai cilvēks saprot, ko viņam saka, un kā tas viņam liek justies. Šāda veida komunikācija notiek dziļāk par prātu – ķermenī.

Vērtīgi ir pievērst uzmanību ne tikai cilvēku ķermeņa valodai, bet arī savai. Piemēram, kāpēc noteiktās situācijās jūtamies noguruši un miegaini, – vai mēs esam sevi fiziski izsmēluši, informācija, ko cenšamies uztvert, ir pārāk sarežģīta vai neticami garlaicīga, iespējams, emocionāli jūtamies izsmelti. "Sajūta pastāsta vairāk," uzsver ārsts. Viņš norāda, ka mazulim emocionālā un fiziskā labsajūta nav nošķirta viena no otras. "Tas ir pilnīgi viens un tas pats." Ir labi, ja līdzcilvēki spēj saprast, kas viņam ir nepieciešams. Arī pieaugušā vecumā, sekojot līdzi ķermeņa labsajūtai, ir iespējams saprast to, kā jūtamies emocionāli, – vai esam pārslogoti, noguruši. Mums vajadzētu sekot līdzi savām sajūtām tieši tāpat, kā to darām ar maziem bērniem. Jāieklausās gan tajā, ko stāsta fiziskais ķermenis, gan tajā, ko saka emocijas, jāmācās to sajust. "Tikai pēc tam es mācos, strādāju un veidoju attiecības." Veselovskis uzsver, ka ir svarīgi veidot attiecības, sekojot savai sajūtai.

Mācīties izprast ķermeni un prātu

Runājot par to, kurai valodai vairāk var uzticēties – tai, ko runā ķermenis, vai vārdos ietērptajai –, psihoterapeits uzsver, ka ķermenis runā patiesāk. Ja cilvēks apgalvo, ka jūtas lieliski, bet viņa kustības un pozas stāsta ko citu, ļoti iespējams, viņš nevēlas vai nespēj runāt par to, ko patiesībā sajūt. "Ja mēs paši slikti jūtamies, ir jāmeklē veids, kā to mainīt," teic ārsts, "tāpat kā mēs bēbītim cenšamies palīdzēt, tāpat arī sev." Pretējā gadījumā mēs zaudējam kontaktu ar sevi.