Pilnīgs miers cilvēkam visu laiku nav vajadzīgs. Psihoterapeits par veselīgu balansu

Kā skaidro Veselovskis, iekšējais miers ir mainīgs lielums. Pēc laba naktsmiera cilvēks ir atpūties un gatavs aktīvai dienai, taču harmoniskajā noskaņojumā korekcijas var veikt stress. Tad cilvēks nododas problēmsituācijas risināšanai, tādējādi mazinot stresu un atgriežot iepriekšējo mieru. "Droši vien ir kaut kāds optimālais stāvoklis, kad nemiers un miers mijas. Un ir svarīgi, lai stress neieilgtu, nepaliktu hronisks – dienām, nedēļām, mēnešiem. Normālā daudzumā stress mūs trenē," turpina Veselovskis. "Varētu teikt, ka tā ir nemitīgi mainīga pašregulējoša sistēma."

Psihoterapeits uzsver, ka dzīves laikā cilvēks var mācīties pieņemt un izturēt lielāku stresu. Katram indivīdam prātā ir, piemēram, maksimālās auditorijas izmēri, kuras priekšā viņš ir gatavs uzstāties. "Viens bioloģiski var mierīgi būt prezidents un justies labi, citam tās būs mazākas auditorijas," min speciālists, piebilstot, ka spēju pārvarēt un izturēt lielāku stresu cilvēks dzīves laikā var uztrenēt. Mieru vai nemieru cilvēks var sajust gan savā ķermenī – tajā ir spriedze vai tas ir relaksēts –, gan arī domās un emocijās.

Lai gan varētu šķist, ka uz absolūtu mieru dzīvē tiecas teju visi, Veselovskis norāda uz pretējo. "Miers visu laiku nav iespējams un nav vajadzīgs," skaidro psihoterapeits, sakot, ka nemitīgs miers robežojas ar vienaldzīgu attieksmi pret sevi, dzīvi, ārējiem stimuliem un kairinājumiem. "Tas, ka cilvēks nereaģē, kādreiz var būt pat depresijas un pārguruma simptoms," tā speciālists, uzsverot, ka miers reizēm ir savaldības iezīme, apzinoties ārējos stimulus.