Svarīgi just, ka no tevis nenovēršas. Daugavpils slimnīcas paciente par inficēšanos ar 'Covid-19'  (1)

"Milānā pēc radinieku, kam bija nepieciešama palīdzība, lūguma ierados 19. janvārī. Tobrīd par kaut kādu koronavīrusa epidēmiju Itālijā vēl nebija ne runas. Kad atlidoju, viss bija mierīgi, ziņās klausījāmies tikai par notikumiem Ķīnā.

Un tad pamazām sāka runāt par pirmajiem saslimušajiem Itālijā. Sākumā itāļi (vismaz tie, kas dzīvoja mūsu apkaimē) situāciju uztvēra visnotaļ vieglprātīgi. Turpināja ierasto dzīvesveidu: brauca uz darbu un pa savām darīšanām, atpūtās, bērni apmeklēja skolas un treniņus. Viss bija kā parasti.

Bet tad, samērā drīz, izziņoja karantīnu. Tas notika 22. februārī. Svētdien, 23. februārī, visi mikrorajona iedzīvotāji saņēma informāciju, ka tiek slēgtas skolas; 24. februārī bērni uz skolām vairs negāja. Pasākumi atsaukti, atcelts karnevāls, baseini un citas iestādes – slēgtas. Kļuva skaidrs, ka tas ir nopietni.

Arī man bija bail. Esmu pensijas gados – riska grupā. Gribēju ātrāk atgriezties mājās. Galu galā Itālija ir sveša zeme, kā gan tur ārstēties, nezinot valodu? Turklāt slimnīcas jau bija pārpildītas. Tobrīd šķita, ka Latvijā ir drošāk, un arī ārstēšana labāka.

Atgriezos 6. martā ar reisu no Bergamo. Lidostā cilvēku bija maz, daudziem bija sejas maskas, arī man. Cilvēki centās turēties atstatus no citiem. Lidmašīna pustukša – pa vienam, maksimums, diviem cilvēkiem rindā. Caur iluminatoru teju nekas nebija redzams – virsmu klāja netīri pirkstu un plaukstu nospiedumi.

Ielidojot Rīgā, viss bija kā parasti. Neviens mūs nesagaidīja, neviens netika pārbaudīts, nevienam nekas netika vaicāts. Visi izkāpa no lidmašīnas un vienkārši devās savās gaitās. Ārkārtējā situācija tobrīd vēl nebija izsludināta.

Uz Daugavpili braucu ar mikroautobusu. Runājot par veselību, es jutos labi, nekāda vārguma. Vēl Itālijā biju sazinājusies ar savu ārstu un darba devēju, vienojāmies, ka pēc atgriešanās 14 dienas palikšu mājās karantīnā un man būs noformēta slimības lapa. Atlidojusi, tūlīt devos mājās, kur paliku turpmākās dienas. Pēc Itālijas notikumiem sapratu, cik svarīgi tas ir.

Turpmākās dienas no mājām neizgāju. Pārtiku man gādāja dēls: piezvanīja, pieteica, ka ir ceļā, atstāja iepirkumus pie durvīm, pēc tam no ielas zvanīja vēlreiz, lai es varētu paņemt atvesto. Negribējām riskēt.

9. martā man pēkšņi temperatūra paaugstinājās līdz 39 grādiem, sāka sāpēt kakls, lauzt kaulus un bija drudzis. Trīs dienas vēlāk parādījās stiprs klepus. Kopā ar pārtiku man sāka vest arī zāles.

11. marta rītā piezvanīju ātrajai palīdzībai, pastāstīju, ka nesen esmu atgriezusies no Itālijas, slikti jūtos un palūdzu man veikt koronavīrusa analīzes. Protams, mani sāka iztaujāt: kad atgriezos, no kurienes, ar ko pa ceļam kontaktējos, vai pēc atgriešanās esmu apmeklējusi kādas vietas, kas un kā man piegādāja pārtiku utt. Galu galā mediķi atbrauca 12. martā astoņos vakarā. Vēlāk man paskaidroja, ka vispirms viņi bija braukuši uz Jēkabpili pēc aizsargtērpiem.

Mediķi analīzēm ņēma materiālu no rīkles un deguna. Nākamās dienas vidū man piezvanīja un pavēstīja, ka analīzes uz koronavīrusu ir negatīvas. Tomēr es turpināju karantīnu un ģimenes ārsta attālināti noteikto zāļu lietošanu. Ar ārstu visu laiku sazinājāmies. Medmāsa regulāri zvanīja, lai apvaicātos, kā jūtos, antibiotikas man tika izrakstītas vēl pirms analīžu rezultātu saņemšanas, saņēmu ieteikumu arī dzert antihistamīna preparātus un klepus sīrupu. Dēls atveda zāles, dzēru tās, bet vieglāk nekļuva.

Sestdien, 14. martā, man atkal zvanīja no laboratorijas un pavēstīja, ka ir atkārtoti testējuši manas analīzes un man tomēr ir koronavīruss. Ģimenes ārste šos rezultātus saņēma pirmdienā. Viņa uzstāja, lai es braucu uz slimnīcu, jo klepum un nu jau ne pārāk augstajai temperatūrai bija pievienojušās sāpes krūtīs. Ārste jau no paša sākuma man sacīja, ka viņiem nav instrukciju, kā ārstēt koronavīrusu, tādēļ labāk doties uz slimnīcu.

18. marta rītā piezvanīju ātrajai palīdzībai. Drīzumā ieradās brigāde aizsargtērpos, man tika izmērīta temperatūra un uztaisīta kardiogramma. Pēc tam tiku pavadīta uz neatliekamās medicīniskās palīdzības auto un nogādāta slimnīcā.

Taisnību sakot, īpaši negribēju braukt uz slimnīcu. Cerēju tikt galā ar slimību pašas spēkiem, tomēr neizdevās. Turklāt es baidījos, ka tikšu iesprostota kaut kādā boksā, cilvēki baidīsies pie manis nākt un pat rentgenu netaisīs. Kā un vai vispār notiks ārstēšana, nebija skaidrs. Bet mūsu mediķi izrādījās gatavi šāda pacienta uzņemšanai, par ko esmu viņiem ļoti pateicīga.

Jā, es tiku izolēta palātā, bet tā vajag, un es to ļoti labi saprotu. Neviens no manis nevairījās. Uzskatu, ka mūsu mediķi ir ļoti profesionāli. Ārsts mani apskatīja, uz palātu tika atvests viss tam nepieciešamais aprīkojums, lai nekur nebūtu mani jāved, turpat arī uztaisīja plaušu rentgenu, nozīmēja ārstēšanu un tūlīt pieslēdza pie sistēmas un sāka dot zāles. Slimnīcā man kļuva vieglāk, ārstiem izdevās pazemināt temperatūru, ar kuru mājās tik ilgi biju nesekmīgi cīnījusies. Man iedeva zāles un remdēja sāpes krūtīs.

Palātā ir viss nepieciešamais, ēdiens tiek piegādāts vienreiz lietojamās plastmasas kārbās, ūdens – vienreiz lietojamās plastmasas pudelēs. Personāls regulāri apjautājas, kā jūtos, vai man kas nepieciešams, ārsts vada terapiju. Esmu visiem pateicīga par cilvēcisko attieksmi un rūpēm. Tas ir ļoti svarīgi, nonākot tādā situācijā kā man. Svarīgi just, ka cilvēki nav novērsušies.

Varu teikt, ka visu šo laiku neesmu jutusies pamesta. Man regulāri zvanīja gan ģimenes ārsts, gan ģimene, gan no darba... Interesējas par manu pašsajūtu, palīdz risināt problēmas, ko es pati, sēžot mājās, nevarēju izdarīt. Gan slimības lapa, gan medikamentu receptes, gan ārsta rekomendācijas, gan pārtikas un zāļu piegāde līdz durvīm.

No savas pieredzes es ieteiktu tiem, kas atgriežas vai nesen atgriezušies Latvijā no valstīm, kur ir daudz saslimušo, necerēt uz labāko, bet ievērot mediķu un citu dienestu norādījumus. Bet, ja tomēr esat saslimuši un pašsajūta pasliktinās, nevilcinieties ar zvanīšanu ātrajai palīdzībai, lūdziet, lai jūs aizved uz slimnīcu.

Karantīna ir ļoti svarīga, to nedrīkst ignorēt. Labi, ka uz karantīnas laiku tiek izrakstīta slimības lapa, jo, ja man būtu jāiet uz darbu, tas būtu ļoti nedroši citiem. Domāju, ka mums viss ir samērā labi pārdomāts, tomēr ir jāievēro izsludinātie noteikumi."