Šķietami līdzīgi, tomēr ļoti dažādi. Būtiskākais par bronhītu un pneimoniju

Kopā ar Daci Žentiņu, Rīgas Stradiņa universitātes docētāju un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra vadītāju, skaidrojam, kas kopīgs un kas atšķirīgs akūtam bronhītam un pneimonijai jeb plaušu karsonim, kā arī runājam par to, kādos gadījumos bez ārsta uzraudzības un īpašas ārstēšanas neiztikt.

Akūts bronhīts

Akūts bronhīts lielākoties ir dziļo elpceļu iekaisums, kas nozīmē – vīruss visbiežāk nokļūst augšējos elpceļos, bet pēc tam dziļajos elpceļos un izraisa iekaisumu. Aptuveni 95 procentos gadījumu bronhīts ir dažādu vīrusu izraisīts, bet atsevišķos gadījumos tā izraisītājs ir baktērija. Runājot par elpceļu atšķirībām, dziļie elpceļi ir visi tie, kas atrodas zem balss saitēm, – traheja, galvenie bronhi, daivu bronhi. Savukārt augšējie elpceļi ir deguns, rīkle, balsene.

Jebkurš iekaisums organismā parasti izpaužas ar gļotādas tūsku, ar kairinājumu – tiek kairināti klepus receptori, līdz ar to visbiežākais simptoms ir klepus. Atkarībā no tā, kāds ir vīruss, var būt arī temperatūra, bet mēdz būt arī tā, ka temperatūra nav ļoti paaugstināta – tā var būt nedaudz paaugstināta, 37,2–37,4 grādi pēc Celsija. Mēdz arī būt augšējo elpceļu iekaisums akūta bronhīta gadījumā, kas var izraisīt iesnas vai vienkārši aizliktu degunu, kakla sāpes, kasīšanos kaklā.

Akūts bronhīts parasti ir pašlimitējoša slimība – tas nozīmē, ka lielākajā daļā gadījumu tas nav jāārstē ar speciāliem medikamentiem. Bronhīts lielākoties pāriet pats, visbiežāk piecu līdz septiņu dienu laikā. Taču klepus var saglabāties arī trīs nedēļas vai pat ilgāk, ko ietekmē cilvēka klepus receptoru jutība un daudzi citi faktori.