Ja kaut viena sieviete vēl tiks izglābta, stāstam būs jēga

Dalīties un iepazīties ar pieredzēm jebkādu saslimšanu un slimību gadījumā ir svarīgi dažādu apsvērumu dēļ, piemēram, šie stāsti var iedvesmot un dot spēku ārstēšanās periodā vai var atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem ne vienmēr ārsts zinās atbildes. Tāpat citu pieredzes var mierināt un radīt sajūtu ''es šajā neesmu viena'' un mudināt doties uz regulārajām veselības pārbaudēm, lai laikus atklātu ko nelāgu vai kliedētu bažas par iespējamu kaiti.

Tieši tāpēc Līga Kalniņa nolēmusi ar ''Viņa'' dalīties pieredzē par savu cīņu ar krūts vēzi. Līga pati ir pateicīga ikvienai, kas ar viņu dalījās savos stāstos, tādējādi esot atbalsts un palīgs grūtajā brīdī, un uzsver: ''Ja vēl kaut viena sieviete mana stāsta iespaidā tiks izglābta, izārstēta – tam būs bijusi jēga.'' Tāpat pieredzē dalās Aiga Veckalne, kas pirms sastapšanās ar audzēju vienmēr domājusi, ka ar viņu tas nenotiks. Ar savu stāstu Aiga vēlas mudināt tās sievietes, kas līdz šim domājušas tāpat, veikt regulārās pārbaudes, tādējādi rūpējoties par sevi un savu veselību.

Līgas Kalniņas ikdienas darbs saistīts ar daudzu sieviešu apčubināšanu – viņa ir manikīra meistare. Starp viņas klientiem ir vairākas dāmas, kas kādā dzīves posmā saskārušās ar krūts vēzi (tas bijis kādam ģimenes loceklim vai pašai). Līdz ar to šis audzēja veids Līgai nav bijis nekas svešs, un viņa arī zinājusi – tas ir ļoti izplatīts un var skart arī jaunas sievietes. Pati Līga no 38 gadu vecuma regulāri pārbauda krūtis – gan ultrasonogrāfijā, gan arī mājas apstākļos. Viņa savu audzēju sataustīja pati. Kopš pēdējās sonogrāfijas bija pagājis gads.

''Ejot gulēt, sapratu, ka ir diskomforts sirds rajonā – ne gluži sirdsklauves, ne sāp, bet ir smagi. Ja audzēju sev nekādi neiztēlojos, nopietnas sirds problēmas bija mammai, un ārsti vienmēr brīdināja, ka pēc 40 man jāuzmana sirds. Kādā no vakariem, taustot šķietami sirdi, sataustīju ko dīvainu. Uzreiz bija skaidrs, ka man tas nepatīk, bet, taustot atkārtoti, vairs neatradu. Tā tas turpinājās vairākas dienas – te ir, te nav. Uzreiz pieteicu vizīti pie kardiologa un krūšu sonogrāfiju, bet līdz pārbaudēm bija jāgaida divi mēneši,'' atminas Līga.

Kardiologa izmeklējumos atklājies, ka Līgas sirds ir vesela. Bet sonogrāfijas izmeklējumā viņa dakterei teikusi, ka sataustījusi ko nelāgu, uz ko saņēma atbildi – ''Gulies, apskatīsim, nomierināsim nervus un tad skatīsim pārējo.'' Līga stāsta, ka pēc tam sekojis ilgs klusums, un ārste ļoti rūpīgi skatījusi norādīto vietu. ''Jau tad sapratu – nomierināšana nebūs un tūlīt pat arī sadzirdēju: ''Audzējs!''''

Daktere sievietei iezīmēja tālāko ceļu un pavadīja ar vārdiem: ''No šī brīža laiks ir pret tevi!'' ''Lieki teikt, ka šī diagnoze ir kā pērkona dārds no debesīm ar trakotu nezināmo ceļu priekšā. Griezās galva, ļima kājas.... Izgāju ārā, kādu brīdi stāvēju, tvēru gaisu un skatījos debesīs. Arī asaras bija,'' Līga apraksta sajūtas pēc diagnozes uzzināšanas. Tajā pašā dienā devusies pie ģimenes ārsta un stundas laikā tikusi "zaļajā koridorā". Sieviete atzīst, ka tobrīd salūzusi.

''Mana māsa aizgāja 26 gadu vecumā, mamma 68 – es viņām biju stiprā un atbalsts (līdz operācijai daudz ar viņām runāju). Vakarā atbrauca dēls ar ģimeni – viņiem apsolīju, ka izdarīšu visu, kas būs atkarīgs no manis, un noteikti cīnīšos. Tajā pašā laikā pateicu, kur man jāatrodas, ja nu jāaiziet, un kur atrodas svarīgākās lietas mājās. Jā, šis bija brīdis, kad pavisam noteikti domāju arī par aiziešanu. Saprotu, ka mēs katrs šai pasaulē esam uz laiku un savu laiku tāpat neviens nezinām.''

Pirmā vizīte pie ārsta tika nozīmēta pēc nedēļas, kur tika paņemta biopsija. Sieviete dakterim jautājusi – ja tas ir audzējs, par kuru stadiju varētu būt runa, uz ko saņēma atbildi – pirmās beigas, otrās sākums. "Limfmezglos tobrīd neko neatrada, un patiesībā mans lielais satraukums bija beidzies. Es biju pieņēmusi savu diagnozi, tālāk sekoja absolūta paļaušanās uz ārstu un tikai izārstēšanās ceļš. Divu nedēļu laikā man tika nozīmēta magnētiskā rezonanse, dažādas analīzes, scintigrāfijas, ģenētika. Pēc pārbaudēm noteica diagnozi – karcinoma, 2. stadija, un nozīmēja operāciju 31. martā. Operācija bija sektorāla, tas nozīmē – tiek izņemts tikai audzējs, saglabājot krūti. Operāciju ļoti gaidīju un uz to gāju laimīga. Fonā, protams, bija Covid-19 pandēmija, tāpēc lūdzos, lai tas neizjauktu ārstēšanu, jo domās skanēja dakteres teiktais: "No šī brīža laiks ir pret tevi!".

Atlabšanas process noritējis ātri un veiksmīgi – pēc nedēļas Līga atgriezusies darbā, un viņai ne reizi nebija nepieciešams lietot pretsāpju vai nomierinošos medikamentus. Pēc atgūšanās sievietei bija jāturpina dziedēt brūci un jāgaida patologhistoloģijas rezultāts, kā arī pēc ārsta plāna bija jāseko ķīmijterapijai, starošanai un hormonterapijai. Taču 20. aprīlī konsīlijs izdarīja slēdzienu, un ārsts Līgai paziņoja, ka ķīmijterapiju nevajadzēs. ''Mans audzējs nebija skāris limfmezglus, nebija cauraudzis asinsvadus un nebija sācis veidot metastāzes. Tā bija laime un apjukums reizē, jo gan morāli, gan fiziski jau gatavoju sevi nākamajam posmam. Tātad nākamais solis – staru terapija.''

Viņai tika nozīmētas 24 radikālas starošanas reizes – pati procedūra, kā skaidro sieviete, ir nesāpīga un ātra, bet ar laiku uz ādas veidojas apsārtums, tūska, savukārt terapijas beigās parādās čūliņas un nogurums. ''Jāpiebilst, ka visam līdzi seko personāls, stāsta par kopšanu, un, ja visu dara pareizi, pāris nedēļas pēc starošanas beigām sekas jau ir vāji saskatāmas.''

Prieka vēsti, ka viņa ir vesela, Līga uzzināja 15. jūnijā, taču daktere viņas veselības stāvokli uzraudzīs vēl turpmākos piecus gadus. Sieviete stāsta, ka bija iztēlojusies, kā daktere ''šo paziņo pēc tiem pieciem gadiem. Tagad man ir nozīmēta hormonterapija, un arī tas ir nopietni, tāpēc ceru, ka to panesīšu viegli.''

Jau no paša sākuma visgrūtākā bijusi diagnozes pieņemšana, atklāj sieviete, taču ārstu mudinājumi domāt pozitīvi un nepadoties emocionāli palīdzējuši. ''Ja esi sadzirdējusi diagnozi vēzis, saproti, ka ir pienācis laiks mācīties un būt visstiprākajai, kāda jebkad esi bijusi. Atminos, kā dēla draudzenei, kas arī ir topošā ārste, rakstīju: ''Kādreiz man likās, ka, uzzinot šādu diagnozi, tu esi sagrauts un nokauts, bet izrādās – es varu mierīgi dzīvot, smaidīt, gulēt.'' Tā kā man izpalika ķīmijterapija, fizisku grūtību man bija daudz mazāk. Apzinos, ka vissmagākais man izpalika.''

Līga savā pieredzē un pateicībā ārstiem dalījās arī savā ''Facebook'' profilā, bet tas nav vienīgais veids, kā viņa savu stāstu dara zināmu ikvienam, kam tas varētu būt noderīgs, un uz šādu rīcību viņu pamudinājis ārsts. ''Kad biju pirmajā vizītē pie ārsta, uzklausot manu pieredzi, viņš teica: "Stāsti šo savām draudzenēm!" Dakteris pat iedomāties nevarēja, ka es ikdienā strādāju ar sievietēm. Es sajutu ārsta vēlmi – būt atbildīgām pret sevi, laicīgi atklāt, novērst. Esmu pārliecināta, ka ārsti arī jūtas labi un priecīgi brīdī, kad var mums pateikt – esam veselas vai mums ir lielas izredzes vēl daudzus gadus palikt starp savējiem.

Tā es pieņēmu lēmumu runāt. Un mani līdzcilvēki ir liecinieki tam, ka to darīju ik dienu. Varētu būt 20 sievietes, kuras šai laikā ir steigušas pārbaudīties. Tieši tāpēc dalos. Pat tad, ja vēl kaut viena sieviete mana stāsta iespaidā tiks izglābta, izārstēta – tam būs bijusi jēga.''

Sieviete norāda, ka ļoti svarīgi runāt ar sievietēm, kurām pašām vai ģimenē ir krūts vēzis, jo stāsti iedvesmo un nereti sniedz atbildes uz jautājumiem, uz kuriem ārsti nespēs atbildēt. ''Manā paziņu lokā tādu cilvēku ir daudz – esmu bezgala pateicīga, ka viņas dalījās, stāstīja. Viņas mani ļoti iedvesmoja un radīja pārliecību, ka viss ir iespējams. Atskatoties atpakaļ, šī iespēja runāt, dalīties, krāt pieredzes ir arī daļa no manas veiksmes. Šo es iesaku ikvienai sievietei, varbūt noteikti nevajag daudz, bet vajag izrunāt. Paliek vieglāk.

Šādas pieredzes visvairāk ir nepieciešamas cilvēkiem, kurus šis skar tieši vai netieši. Pārējiem jau var likties, kāpēc atkal jāraksta par slimībām. Sievietes dalījās, priecājās, bet visvairāk vaicāja, runāja par savām bailēm. Ir skaidrs, ka cilvēkiem gribas dzīvās pieredzes, kas nav ārstu intervijas, padomu lapas u. tml. Arī man bija daudz jautājumu tieši sievietēm, kurām bija šī pieredze. Man ļoti paveicās, jo bija kam vaicāt. Un ir skaidrs, ka lielākā daļa sieviešu pēc krūts vēža turpina dzīvot pilnvērtīgu un vēl laimīgāku dzīvi.''

Šobrīd, domājot par regulārajām pārbaudēm un to nozīmīgumu, Līga tās salīdzina ar ikgadējo automašīnas tehnisko apskati – tā mums visiem ir normāla un ierasta lieta. Tāpat arī par dārgām mantām rūpējamies un tās pieskatām. Bet kā ir ar mūsu veselību? ''Pasaulē viss ir nieks un bezvērtīgs, ja nav veselības! Neviena atruna te nebūs vietā. Vispirms pārbaudīties pašām, jo tas prasa vien dažas minūtes – atrodiet speciālistus, kuriem uzticēt savu pārbaudi un reizi gadā dodieties turp. Mūsu veselība ir mūsu pašu atbildība! ''

Līga vairākkārt uzsver, ka nekad nepārstās pateikties tiem, kas viņai palīdzējuši uzvarēt cīņā ar krūts vēzi. ''Vislielākā pateicība četriem ārstiem un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas personālam. Viss sākās radioloģes Inetas Nemiro kabinetā, tad nonācu fantastiskā mamologa, profesora Arvīda Irmeja rokās, kurš arī mani operēja. Tālākais ceļš pie staru terapijas ārstes Jeļenas Nikolajevas, un tagad vēl labu laiku mani novēros onkoloģe, ķīmijterapeite Sigita Hasnere. Vislielākais paldies jums par ļoti labi paveiktu darbu, bet vēl vairāk par cilvēcību, par sajūtu, ka esmu vislabākajās rokās!''

Aiga Veckalne ir valodniece, Ventspils Augstskolas prorektora pienākumu izpildītāja un tulce. Krūšu ultrasonogrāfija sievietei nav nekas neparasts – uz to viņu regulāri nosūta ginekoloģe, zinot, ka Aiga lieto hormonālās kontracepcijas līdzekļus, ko uzskata par vienu no riska faktoriem. Tā bija arī 2019. gada rudenī – Aiga veica ultrasonogrāfijas izmeklējumu, pēc kura viņu mudināja pierakstīties uz mamogrāfiju. ''Redzot izmeklējuma rezultātus, man ieteica doties uz konsultāciju pie mamologa onkologa. Tā nonācu Latvijas Onkoloģijas centrā, kur man tika veikta biopsija, kad ar speciālu adatu tiek paņemts audu gabaliņš no veidojuma. Tā uzrādīja ļaundabīga audzēja klātbūtni,'' atminas Aiga.

Viņa atzīst, ka ir viena no tām, kas vienmēr domājusi: ''Mani jau tas neskars.'' Līdz ar to pati nekad nav izrādījusi interesi veikt krūšu pārbaudi, bet tagad zina – statistika ir nežēlīga un par to jādomā katrai. ''Latvijā krūts vēzis joprojām ir biežākais mirstības cēlonis sievietēm darbspējīgā vecumā, un katru gadu krūts vēzi atklāj aptuveni 1000 sievietēm. Tas nozīmē, ka katra desmitā sieviete dzīves laikā var saslimt ar krūts vēzi. Esmu no sirds pateicīga ārstiem – gan ginekoloģei par regulārajiem rosinājumiem veikt profilaktiskas pārbaudes, gan radioloģei un mamologam par iedziļināšanos un neatlaidību, jo sākumā visiem šķita, ka ir runa par labdabīgu fibroadenomu un ka man vajadzētu atnākt uz atkārtotu pārbaudi pēc pusgada (bail iedomāties, kas būtu noticis pēc pusgada),'' viņa stāsta.

Ārsts Aigai biopsijas rezultātus paziņoja telefona sarunā dienu pirms Ziemassvētkiem, bet viņa tobrīd vēl nespēja tam īsti noticēt un, tikai aizejot uz konsultāciju un ārsta kabinetā dzirdot vārdu "vēzis", saprata – ''tas viss tiešām notiek ar mani. Tagad zinu, ka labāk iet kopā ar tuvinieku, lai var uzdot visus jautājumus un saprast, kāda ir turpmākā rīcība, jo pašam tajā brīdī ir grūti koncentrēties un gluži vienkārši ir pilnas acis asaru.''

Pēc konsultācijas Aigai vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas par vēzi, tā ārstēšanu un profilaksi, tāpēc lasīja grāmatas un rakstus, meklēja dažādus bukletus internetā, konsultējās ar dažādiem speciālistiem (imunologu, onkologu, ginekologu, uztura speciālistu). Viņa skaidro, ka ''tas deva sajūtu, ka kaut ko kontrolēju, kā arī palīdzēja labāk saprast šo slimību un racionalizēt situāciju.''

Aiga neslēpj, ka bijusi pārbijusies. Milzīgās bailes pirmoreiz viņas mūžā izraisījušas panikas lēkmi. ''Tās bija paralizējošas bailes, kas aizsita elpu un neļāva skaidri domāt. Bailes no nāves. Šķiet, janvārī piedzīvoju visas emocionālās krīzes stadijas: gan noliegumu, gan dusmas, gan nomāktību, gan pieņemšanu, gan risinājuma meklēšanu,'' viņa apraksta nelāgo pieredzi. Taču Aigas bailes pārgāja īsi pirms operācijas, kas bija ieplānota janvāra beigās. Viņa atminas, ka iestājās miers un paļaušanās, ko, viņasprāt, veicināja ārsta un medicīnas personāla attieksme un palātas biedreņu atbalsts.

Domājot par krūts vēzi, prātā nāk stāsti par sievietēm, kas audzēja dēļ zaudējušas krūti vai abas. Aigas stāsts šajā ziņā ir laimīgāks, jo viņai veikta saudzējošā krūts operācija, izņemot tikai audzēju. ''Lai gan tas bija neliels un atrasts 1. stadijā, tomēr ļoti agresīvs – tā dēvētais trīskārši negatīvais krūts vēzis, proti, tas nav jutīgs pret hormonterapiju un tam ir raksturīga agresīva klīniskā gaita ar augstu recidīvu un nāves gadījumu skaitu, jo īpaši pirmo piecu gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Esmu lasījusi, ka šāds vēža veids ir desmit procentiem pacienšu. Taču – saskaņā ar iepriekš veiktajiem pētījumiem un ārstēšanu – tas labi pakļaujoties ķīmijterapijai, ko šobrīd saņemu – no astoņām reizēm vēl ir palikušas divas. Pēc tam sekos staru terapija, attiecīgi visu 2020. gadu ārstējos. Nav noslēpums, ka papildu stresu rada arī Covid-19, jo organisms citotoksisko jeb šūnu iznīcinošo preparātu iedarbībā novājinās un imunitāte ir ļoti zema. Ceru, ka līdz šā gada Ziemassvētkiem ārstēšana beigsies,'' par ārstēšanas procesu stāsta Aiga.

Lai arī audzēja vairs nav, jo to izoperēja jau janvārī, un teorētiski Aiga ir vesela, savukārt ķīmijterapija un staru terapija ir profilaktiskas terapijas, lai novērstu recidīvu un metastazēšanās risku, viņa nekad nav jutusies tik slima kā šogad. "Ar to saskaras gandrīz visi vēža pacienti. Ķīmijterapijas blaknes (protams, atkarībā no medikamenta) liek just nespēku, sliktu dūšu, muskuļu sāpes, nervu un citas sāpes. Diskomfortu sagādā čūlas mutes dobumā, plakstiņu nieze (izkritušo skropstu dēļ). Medikamentu izraisītas neiropātijas dēļ kādu laiku pat kliboju, jo sāpēja pēdas. Taču vienlaikus jūtos ļoti labi ārstēta. Šobrīd nevaru zināt, ka visas ļaunās šūnas ir iznīcinātas (to droši zināšu tikai pēc pieciem gadiem), taču varu paļauties uz ārstiem un iepriekšējiem sekmīgajiem gadījumiem. Ārsta un pacienta līdzestība abpusēja sadarbība un uzticība ir ļoti svarīga.''

Runājot par ārstiem, Aiga ir pateicīga ikvienam, kas viņai palīdzējis šai cīņā. ''Īpašs paldies "VC4" radioloģei Sandrai Lappuķei, Latvijas Onkoloģijas centra mamologam-onkologam Mihailam Timofejevam, radioloģei Ilzei Eņģelei un ķīmijterapeitei-onkoloģei Žanetei Zvirbulei!''

Cīņa ar jebkuru slimību nav viegla, Aiga stāsta, ka viņai cīņā ar audzēju visgrūtākie bijuši psiholoģiskie aspekti – sevis pieņemšana jaunā izskatā bez matiem, vājuma pieņemšana, bailes, ka vēzis var atgriezties, piesardzība vai pat paranoja attiecībā uz Covid-19 vai citām slimībām. Tāpat apziņa, ka vēža ēnā būs jādzīvo visu turpmāko dzīvi. Arī enerģijas trūkums, lai gan bija jākustas un pēc iespējas jāveic fiziskie vingrinājumi, jo ir pierādīts, ka regulāras fiziskās aktivitātes būtiski samazina vēža attīstības iespēju. ''Man ļoti palīdz dzīvesbiedra un draugu atbalsts, kā arī regulāras sarunas ar psihoterapeiti – bez tā visa es netiktu galā. Esmu sākusi arī apmeklēt kustību terapijas nodarbības, domāju par mākslas terapiju. Ļoti palīdz meditācija un elpošanas vingrinājumi.''

Sievietēm, kas domā līdzīgi kā savulaik viņa: '''Ar mani tas nenotiks,'' Aiga atgādina, ka nav iespējams sevi pasargāt no krūts vēža, taču agrīnu krūts vēzi var izārstēt. ''Sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados būtu jāizmanto iespēja un jāveic bezmaksas skrīninga mamogrāfija. Bet ko darīt jaunākām sievietēm? Par riska vecumu tiek uzskatīts jau vecums ap 40 gadiem, taču mamogrāfijas izmeklējums ne vienmēr ir finansiāli vai laika ziņā pieejams. Tad jādodas uz ultrasonoskopiju un jāveic pašizmeklēšana. Un, ja ir vismazākās šaubas, jāiet pie mamologa!

Ja cīņa tikko uzsākta, Aiga iesaka izlasīt pieejamo literatūru. Piemēram, internetā bez maksas atrodama onkoloģes dakteres Daces Baltiņas grāmata "Diagnoze – vēzis", ļoti noderīga bijusi arī Deivida Servena-Šreibera grāmata "Pretvēža dzīvesveids". Tāpat pieejami vairāki bukleti pacientiem un tuviniekiem (ir ļoti svarīgi tos izlasīt arī tuviniekiem, jo viņiem bieži vien ir vēl grūtāk nekā pacientiem). Kā arī var atrast ļoti daudz noderīgas informācijas dažādos podkāstos angļu valodā, piemēram, šeit un šeit. Arī ''Instagram'' ir daudz iedvesmojošu stāstu, piemēram, te, bet daudz noderīgu padomu par uzturu var atrast šajā profilā. Kas vēl – onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks" piedāvā bez maksas apmeklēt fizioterapeitu, psihoterapeitu, piedalīties dažādās nometnēs.

Nobeigumā Aiga saka: ''Atceros ieteikumu, ko man pirmajā ķīmijterapijas reizē teica māsiņa – pēc iespējas dzīvot normālu dzīvi. Nevis "viss būs labi", "esi pozitīva" un tamlīdzīgi, ko ne vienmēr ir viegli īstenot, bet gan dzīvot normālu dzīvi – ar visiem tās priekiem un arī bēdām.''