Piedāvājam iepazīties ar vairākiem izvērstiem rakstiem, kas padziļināti apskata dažādas slimības. Tajos atrodami gan pieredzes stāsti, gan speciālistu skaidrojumi.
Protams, šogad pievērsāmies arī aktualitātēm, kas saistītas ar Covid-19. Vasaras sākumā žurnāliste Justīne Jurcika rakstīja par pandēmijas ietekmi uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Par to, kāda bija situācija pavasarī, lasi šeit. Savukārt šajā rakstā vari iepazīties ar pieredzes stāstiem par Covid-19 ietekmi uz veselību ilgtermiņā. Daļa cilvēku, kas saslima pavasarī vai vasaras sākumā, sekas izjuta pat pēc sešiem mēnešiem. Nespēks un apgrūtināta elpošana ir dažas no slimības sekām, kas saglabājās vēl ilgi pēc izveseļošanās.
Turpinājuma plašāk par tādām slimībām kā veģetatīvā distonija, infarkts, Laimas slimība, elpceļu hlamīdijas un citas.
No sirdsklauvēm līdz neprātam – veģetatīvā distonija
Diagnozi "veģetatīvā distonija", šķiet, ir dzirdējis ikviens, un pirms dažiem gadiem tā pat ieguvusi piedēvējumu – modes slimība. Tomēr daudzi joprojām nesaprot, kas tā ir, tostarp arī cilvēki, kas ikdienā ar to sastopas regulāri. Sirdsklauves, karstuma viļņi, dedzināšanas sajūta, trīce, ko pavada bažas par savu veselību un, iespējams, arī sajūta "es jūku prātā", jo šiem simptomiem nav iespējams rast organisku izskaidrojumu. Un vien retais spēj uz visu paskatīties racionāli un aizdomāties, ka visa pamatā patiesībā ir psihoemocionālie traucējumi.
"Pirmoreiz tādus kā dūrienus sirds apvidū izjutu 9. klasē, kad tuvojās eksāmeni," atklāj Kristīne (vārds mainīts). Tolaik viņa tam nepievērsa uzmanību, jo, cik ātri parādījusies, tik ātri arī šī neierastā sajūta izzudusi. Duršana sirds apvidū atkal parādījusies vidusskolā, un Kristīne ar sūdzībām devās pie ģimenes ārsta. "Daktere mani nosūtīja uz sirds izmeklējumiem, kuros nekas neparasts neatklājās – sirds ir vesela, dūrieniem vai spiedošai sajūtai pamata nav." Ja jau speciālists apgalvo, ka sirds ir vesela, nav pamata to apšaubīt, tā Kristīne šo neparasto un nepatīkamo sajūtu vairs nav ņēmusi vērā.
Pieredzes stāsts: klepus, smakšana un ceļš līdz diagnozei 'elpceļu hlamīdijas'
Nomoka sāpes kaklā un muskuļos, paaugstinātas temperatūras dēļ nedz ēst gribas, nedz arī īsti var pagulēt, kaut arī nogurums no nepārtrauktās klepošanas ir milzīgs. Prātā, visticamāk, uzreiz nāk doma par Covid-19. Un tomēr – ne vienmēr pie veselības problēmām ir vainīgs bēdīgi slavenais koronavīruss. Ar līdzīgiem simptomiem var noritēt arī daudzas citas elpceļu slimības, tostarp pie vainas var būt elpceļu hlamīdijas, kuras pienācīgi neārstējot sekas var būt bēdīgas. Kas tās ir? Par to raksta turpinājumā!
"Ap vieniem diviem naktī pamodos no tā, ka sāku klepot un nevarēju apstāties. Klepo, klepo, izklepo – un jau atkal klepo. Un tad jau atkal – klepo, klepo un izklepo," savu pieredzi atklāj Diāna. Tā bija svētdiena, un nākamajā dienā sieviete devās uz darbu (sieviete stāsta par laiku pirms Covid-19 pandēmijas – aut.), tomēr klepus nepārgāja un no lielās klepošanas ļoti sāpēja gan mugura, gan vēders. "Biju nomocījusies. Ģimenes ārsts man bija Bauskā, tāpēc pierakstījos pie maksas ģimenes ārstes. Aizgāju pie viņas, man izrakstīja slimības lapu, izrakstīja arī kaut kādu injekciju, lai nomierinātu muskuļus, bet klepus tāpat nepārgāja," viņa stāsta. Tobrīd Diānai nebija nedz temperatūras, nedz noguruma – vienīgais diskomforta iemesls bija lielais klepus. "Domāju – tā kā man ir astma, varbūt tā ir kāda alerģiska reakcija. Dzēru pretalerģijas zāles, bet nekas nepalīdzēja." Sievietei veica rentgenu, kuram sekoja ļoti smaga nakts. "Es burtiski smaku nost. Tā kā dzīvoju viena pati, īsti nesapratu, ko darīt. Saukt ātros vai ne? Tad es domāju: "Labi, kā būs, tā būs. Nomiršu – nomiršu, nenomiršu – tad nenomiršu," atklāj Diāna. Nākamajā dienā viņa jau atkal aizgāja pie ģimenes ārstes, kura, ieraugot Diānu, uzreiz teica, ka sauks neatliekamo palīdzību un sūtīs sievieti uz slimnīcu.
Neredzamā postītāja Laimas slimība. Pieredzes stāsti un ilgais ceļš līdz diagnozei
"Neredzamā slimība" – tā mēdz teikt par viltīgo Laimas boreliozi. Ārēji cilvēks var izskatīties vesels un žirgts, taču vienlaikus just milzīgu nogurumu un sāpes. Cilvēki, kas slimību pārslimojuši, atzīst – vēl joprojām trūkst informācijas un zināšanu, kas ļautu laicīgi to atklāt, tāpēc dažiem nākas pavadīt pat teju pusi dzīves, staigājot no ārsta pie ārsta, cenšoties rast skaidrojumu sliktajai pašsajūtai.
Laimas slimības izraisītājas ir noteiktas sugas baktērijas – borēlijas. Latvijā šīs baktērijas pārnēsā divu sugu ērces. Katru gadu ar Laimas boreliozi saslimst vidēji 200 līdz 600 Latvijas iedzīvotāji, liecina Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā atrodamā informācija. Līdz marta beigām Latvijas Infektoloģijas centra laboratorijā uz Laimas slimību izmeklētas 6 ērces, no kurām četras (66,7%) bija inficētas. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss nonāk tieši asinīs, borēlijas no piesūkšanās vietas cilvēka organismā izplatās tikai pēc vairākām diennaktīm.
Visizplatītākais Laimas slimības simptoms ir ādas apsārtums, kas parādās vietā, kur ērce bija piesūkusies, pēc vienas līdz četrām nedēļām. Apsārtums var būt salīdzinoši liels – trīs līdz pieci centimetri diametrā un pat vairāk, pēc kāda laika tas pazūd. Retāk parādās arī simptomi, kas saistīti ar nervu sistēmu, locītavām un atsevišķos gadījumos arī sirdi. Nervu sistēmas traucējumi, kas izpaužas kā nogurums, galvassāpes, nelabums, svara zudums, neliela temperatūra vai sāpes roku, kāju locītavās, pakausī vai mugurā, var parādīties pāris nedēļas vai mēnesi pēc ērces piesūkšanās. Nopietnākos gadījumos pieaugušajiem iespējama arī daļēja sejas paralīze. Tas nozīmē, ka slimība ir izplatījusies jau tālāk par ērces koduma vietu. Turklāt ne vienmēr novērojams iepriekšminētais ādas apsārtums, kas būtiski apgrūtina slimības noteikšanu.
Būt blakus ir ļoti daudz. Simona par dzīvi ar multiplo sklerozi
"Brīžiem gribētos būt vecai, tā, lai viss jau ir nodzīvots un varu atskatīties uz to visu un domāt – ah, tā tik bija dzīve!" tā intervijas laikā vaļsirdīgi atzīst Simona Gerķe. Par savu pieredzi, dzīvojot plecu pie pleca ar multiplo sklerozi, viņa atklāti runā savā "Facebook" lapā "Diagnozei pāri", iedvesmojot un atbalstot cilvēkus, kuri piedzīvo kaut ko līdzīgu. Simona ir ļoti harismātiska, smaidīga un pozitīva un spēj runāt par piedzīvoto itin viegli, lai gan skaidri jūtams – noietais ceļš nav bijis rozēm kaisīts.
Kopš brīža, kad Simona uzzināja par savu saslimšanu, ir pagājis aptuveni pusotrs gads. Viņa teic, ka to dienu atceras ļoti labi. Ceļš līdz diagnozei sievietei vilkās vairākus mēnešus. Simonai bija simptomātika, kas aizveda viņu līdz magnētiskās rezonanses izmeklējumiem. "Izmeklējuma vidū speciāliste mani izvilka laukā un ievadīja kontrastvielu. Viņas attieksme izmainījās, pēkšņi kļuva ļoti jauka. Es izgāju no kabineta un, atceros, zvanīju mammai un teicu: "Man liekas, ka viņi tur kaut ko ieraudzīja." Tad mēs pasmējāmies, ka man ir paranoja – cilvēks laipni izturas, tāpēc uzreiz šķiet, ka kaut kas nav kārtībā," viņa stāsta.
Baidījos būt apgrūtinājums. Marina par dzīvi pēc diviem insultiem
"Man pirmā apzinātā doma bija, ka es šķiršos no sava vīra. Kam es tāda invalīde esmu vajadzīga?" par sajūtām pēc piedzīvota insulta stāsta Marina Vorslava. Viņa insultu piedzīvoja divreiz, abas reizes tas notika 43 gadu vecumā, un abos gadījumos viņa laikus saņēma palīdzību. Atlabšana pēc piedzīvotā notiek joprojām, turklāt smags darbs jāiegulda ne tikai fiziskajā, bet arī psihiskajā veselībā. Marina ir pārliecināta, ka bez tā atlabšana nav iespējama, jo pēc insulta jāiemācās dzīvot no jauna.
Katru gadu ar insultu slimnīcā nonāk ap 7000 cilvēku, un tas ir viens no galvenajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Slimību profilakses kontroles centra (SPKC) apkopotie dati liecina, ka ik gadu no insulta mirst ap 2000 cilvēku, no kuriem apmēram 15 procenti ir vecumā līdz 64 gadiem. Tā riska faktori var būt dažādi, no kuriem daļa var būt saistīta arī ar dzīvesveidu. Marinas gadījumā viens no galvenajiem riska faktoriem bija iedzimta sirdskaite – maģistrālo asinsvadu transpozīcija. Sieviete gan pieļauj domu, ka insultu varētu būt veicinājis arī paaugstināts stress.
Nežēlīgais dzīvības pļāvējs – infarkts
Latvijā sirds un asinsvadu slimību statistika ir šausminoša. Katru gadu slimo un mirst tūkstošiem cilvēku, tomēr sabiedrībā daudzi joprojām ignorē situācijas nopietnību un riska pazīmes. Nereti pie vainas ir arī pacientu ietiepība un nevēlēšanās mainīt savus ieradumus un dzīvesveidu, kas visbiežāk ir sirds slimību pamatā.
Miokarda infarkts ir pēkšņa un kritiska asins plūsmas samazināšanās kādā sirds muskuļa daļā, kas rodas, ja sirds artērijas ir nosprostotas. Rezultātā sirds muskuļa audos rodas skābekļa trūkums. Ja skābekli saturošo asiņu plūsma netiek ātri atjaunota, var rasties bojājumi vai pat iestāties nāve, vēsta Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) mājaslapā atrodamā informācija.
Latvijā miokarda infarkts ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem, statistika ir skarba – ik gadu no slimības mirst gandrīz 1000 iedzīvotāju. 2018. gadā, piemēram, infarkta dēļ stacionārā ārstējušies vairāk nekā 3000 cilvēku, atklāj SPKC Komunikācijas nodaļas vadītājas Ilzes Arājas sniegtā statistika.
Šķietami līdzīgi, tomēr ļoti dažādi. Būtiskākais par bronhītu un pneimoniju
Neapšaubāmi, gada aukstajos mēnešos mūsu imūnsistēma ir pavājināta, tāpēc biežāk mēdzam slimot, taču pavasaris ar mainīgo gaisa temperatūru un laikapstākļiem, kas liek sapņot par vasaru, ir viltīgāks par ziemu, kā rezultātā slimība piezogas nemanot. Pirmais saslimšanas vēstnesis nereti ir klepus, un neatkarīgi no tā, vai tas ir mitrs, sauss, rejošs vai niezošs, klepus, ļoti iespējams, signalizē par plaušu iekaisumu. Lai arī pastāv iespēja, ka mūsu organisms pats spēs tikt galā ar iekaisumu, ir gadījumi, kad klepu nevajadzētu ignorēt un jāvēršas pie ārsta.
Kopā ar Daci Žentiņu, Rīgas Stradiņa universitātes docētāju un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra vadītāju, skaidrojam, kas kopīgs un kas atšķirīgs akūtam bronhītam un pneimonijai jeb plaušu karsonim, kā arī runājam par to, kādos gadījumos bez ārsta uzraudzības un īpašas ārstēšanas neiztikt.
Mokošā migrēna: tuneļa galā beidzot parādījusies gaisma
Galvassāpes pavisam noteikti ir vienas no biežāk sastopamajām sāpēm, par kurām cilvēki sūdzas ikdienā. Spēcīgu galvassāpju rezultātā rodas problēmas izpildīt pat vienkāršākos ikdienas darbus, tās būtiski ierobežo fiziskās aktivitātes un apgrūtina vai pat paralizē darbspēju. Arī pašlaik valdošais pandēmijas un ārkārtējās situācijas laiks nav neko labvēlīgs, jo, nenoliedzami, vairumam cilvēku ir paaugstināta psihiskā slodze, kas var izraisīt galvassāpes. Bet kā saprast, ka galvassāpes ir nopietnāka problēma un jau attiecināmas uz diagnozi – migrēna?
"Migrēna tiek iedalīta pie primārajām galvassāpēm, kas nozīmē, ka tā ir tāda galvassāpju saslimšana, pie kuras neatrod nekādas izmaiņas organismā – ne smadzenēs, ne smadzeņu asinsvados, ne arī kaut kur citur ķermenī," norāda neiroloģe, sāpju ārste un veselības centra "Vivendi" Galvassāpju centra vadītāja Daina Jēgere. Migrēnas slimība izpaužas tā, ka cilvēkam dzīves laikā, dažos periodos biežāk, dažos retāk, uznāk pēkšņas, ļoti stipras galvassāpju epizodes. Epizodes raksturo tas, ka sāpes pieaug ļoti spēcīgi un var būt vienā vai abās galvas pusēs, pulsējoša rakstura sāpēm pievienojas arī šķebināšana vai slikta dūša, rodas nepatika pret gaismu, skaņām, smaržām. Migrēnas laikā cilvēkam nepatīk vai viņš pat nespēj veikt fiziskas aktivitātes, vai tā būtu kāda priekšmeta pacelšana vai skriešana pakaļ autobusam, un, kā norāda Jēgere: "Faktiski ir vēlme gulēt tikai vienā pozā – neviena netraucētam un ar aukstu kompresi uz galvas."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
