Randiņš pašai ar sevi – kā emocionāli pārdzīvot pandēmijas laiku  (2)

21. gadsimts ir nācis ar dažādiem pārbaudījumiem, izaicinājumiem un arī iespējām. Tas ienesis jaunas tehnoloģijas, lielāku spriedzi, pavērsienus ekonomikā, izglītībā, pārbaudījumus savstarpējās attiecībās, ģimenē, darbā, karjerā, respektīvi, visā sabiedrībā. Katrs zina vislabāk, kā tas ir viņu ietekmējs, tomēr viennozīmīgi zinām to, ka pandēmijas laiks valstī ir ietekmējis vairāk vai mazāk ikvienu.

Kā būtiskākā grūtība ir vientulības sajūta. Ja pandēmijas sākumā varēja šķist, ka beidzot ir laiks un iespēja pievērsties sev, mazāk kontaktēties un izbaudīt pārmaiņas, ko dzīve bija ieviesusi, tad tagad arvien biežāk cilvēks sāk izjust vēlmi pēc sociālās mijiedarbības. Šīs sajūtas piemeklē ikvienu – gan pieaugušos, gan pusaudžus, kam vienaudžu kontakts un apliecinājums ir vitāli svarīgs. Indivīdam ir svarīgi apzināties to, ka viņš ir gaidīts, ir pieņemts, par viņu interesējas. Savukārt šā brīža situācija liek izjust ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās distancēšanās attāluma sajūtu. Tas ir pavisam kaut kas cits, jo nereti, izjūtot pastiprināti emocionālo spriedzi, cilvēkam var daudz ātrāk attīstīties un parādīties trauksmes, depresijas simptomi, kas var novest arī līdz izdegšanai gan profesionālajā jomā, gan personīgajās attiecībās.

Līdz pagājušā gada martam lielākajā daļā savstarpējo attiecību valdīja stabila ģimenes funkcionalitāte – no rīta visi uz darbu, bērni uz skolu, bērnudārzu, vakarā satikšanās, vakariņu laiks, kur sarunu centrā visbiežāk bija tēmas par darbu, par skolu un citiem jautājumiem, kam nebija saistības ar savu emocionālo stāvokli. Par visu citu ir viegli runāt, bet par sevi, kā zināms, ir grūti. Bet pēc aizvadītā gada pavasara notikumiem cilvēkam ir jāsāk aizpildīt šo svarīgo savstarpējo attiecību elementu – emocionālo tuvību –, pārspriežot ne tikai sadzīves jautājumus, bet sākot, iespējams, no jauna iepazīt gan sevi, gan partneri, kas, izrādās, ir kļuvis īgns, kaitinošs, neuzmanīgs. Jautājums – kā pēkšņi man tik tuvais un mīļais cilvēks ir apaudzējis sevi ar tik daudzām kaitinošām īpašībām? Bet varbūt esmu mainījies pats?

Atbildes vai viena risinājuma nav. Viss, ko cilvēks var darīt, ir dzīvot tagadnē, baudot tos mirkļus, ko piedāvā ģimene, vide, daba, un baudot to, ko vari dāvāt pats sev. Jā, dažkārt gribas uzdot jautājumu, ko tad darīt, ja emocijas ņem virsroku, attiecības brūk, līdzekļi plok... Ir iespēja vienmēr pagriezt monētai otru pusi un sajust tās vērtības un plusus, ko ir devis laiks. Mirkli, ieskatoties pagātnē, katrs varētu aizdomāties par to, cik kvalitatīvi ir tērējis savus laika un iekšējos resursus. Vai tie tika tērēti sev vai sabiedrībai? Pēc kā indivīdam ir būtiski tiekties – apkārtējo atzinības vai tomēr pēc tā, cik patiesi un godīgi esam paši pret sevi?

Trauksme, bailes un stress ir tās emocijas, kas arī vēlas pastāvēt līdztekus laimei un priekam. Psiholoģe Baiba Kalnciema skaidro, ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādu emociju izvēlēsimies vairot un "barot" sevī. Mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu uzmanība. Jo vairāk šo uzmanību virzām, jo spēcīgāka tā kļūst. Šo būtu viegli atspoguļot ar piemēru no sporta zāles. Varam iztēloties kā tu, veicot vēderpresi vai citu spēka vingrojumu, apzināti domā un pievērs konkrētajai ķermeņa daļai nedalītu uzmanību, pēcāk ieraugot pārmaiņas un baudot tās. Tagad vari iztēloties, kā līdzīgā situācijā tu apaudzē ar "muskuļiem" savas bailes un trauksmi. Te nu ir mūsu izvēle – ko vēlamies vairot sevī? Bailes vai tomēr pieņemšanu un mieru? Svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kādas domas mēs ielaižam sevī. Galu galā – ikkatrs pats ir savu domu pavēlnieks.

Ir jāsaprot, ka tu nevari visu kontolēt. Ir procesi un lietas, kas ir pastāvējušas un pastāvēs neatkarīgi no tevis. Tērē savu laiku un enerģiju, rūpējoties par sevi. Padomā, kad pēdējo reizi esi uzsmaidījusi pati sev, kad esi noglāsījusi savu ķermeni un pateikusies tam par to, ko tas katru dienu dara tavā labā. Atļauj savā ikdienā ienākt krāsām, cenšoties savu dienu iekrāsot citādāku.

Dzīve sastāv no miljoniem daļiņu. Nez kāpēc mēs vienmēr gribam uzreiz visu jau lielu un gatavu. Ir būtiski ievērot šos sīkumus un likt kopā savu bildi, savu ikdienas puzli. Vai spēj iedomāties, cik daudzas skaistas lietas ikdienā varam palaist garām – to, kā bērns priecājas blakus telpā, to, kā sniegs zem soļiem čaukst, to, kā putni dzied pavasara dziesmu pie loga.

Dziedi, dejo, smaidi, elpo, raudi, piedod, baudi. Uzaicini sevi uz randiņu un dāvā sev neaizmirstamas sajūtas gan emocinālā, gan fiziskā ziņā. Zini, satikties ar sevi vēl neviens nav aizliedzis...