21. gadsimts ir nācis ar dažādiem pārbaudījumiem, izaicinājumiem un arī iespējām. Tas ienesis jaunas tehnoloģijas, lielāku spriedzi, pavērsienus ekonomikā, izglītībā, pārbaudījumus savstarpējās attiecībās, ģimenē, darbā, karjerā, respektīvi, visā sabiedrībā. Katrs zina vislabāk, kā tas ir viņu ietekmējs, tomēr viennozīmīgi zinām to, ka pandēmijas laiks valstī ir ietekmējis vairāk vai mazāk ikvienu.
Kā būtiskākā grūtība ir vientulības sajūta. Ja pandēmijas sākumā varēja šķist, ka beidzot ir laiks un iespēja pievērsties sev, mazāk kontaktēties un izbaudīt pārmaiņas, ko dzīve bija ieviesusi, tad tagad arvien biežāk cilvēks sāk izjust vēlmi pēc sociālās mijiedarbības. Šīs sajūtas piemeklē ikvienu – gan pieaugušos, gan pusaudžus, kam vienaudžu kontakts un apliecinājums ir vitāli svarīgs. Indivīdam ir svarīgi apzināties to, ka viņš ir gaidīts, ir pieņemts, par viņu interesējas. Savukārt šā brīža situācija liek izjust ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās distancēšanās attāluma sajūtu. Tas ir pavisam kaut kas cits, jo nereti, izjūtot pastiprināti emocionālo spriedzi, cilvēkam var daudz ātrāk attīstīties un parādīties trauksmes, depresijas simptomi, kas var novest arī līdz izdegšanai gan profesionālajā jomā, gan personīgajās attiecībās.