Sešas savdabīgas pazīmes, kas liecina – organismā trūkst dzelzs  (1)

Vēlme ēst kaut ko tādu, kas nebūt nav klasificējams kā pārtikas produkts vai arī produktus, ko citkārt par neiedomātos nogaršot var būt dzelzs trūkuma simptoms. Māli, dubļi, kartons, kukurūzas ciete, krīts – tie tikai daži no variantiem. Tikpat aizdomīga var būt pastiprināta kāre pēc ledus. Pēc ekspertu domām, tas skaidrojams ar faktu, ka ledus košļāšana varētu palielināt modrību cilvēkiem, kuri dzelzs deficīta ietekmē izjūt hronisku nogurumu un gausumu.

Nagu izskats un stāvoklis var pavēstīt daudz par organisma kopējo veselību, tostarp, signalizēt par dzelzs trūkumu. Pastiprināts nagu trauslums un tendence lūzt, var veidoties arī laivveida jeb karotveida nagi, bieži atplīst ienadži tiek minēti kā klasiskākie dzelzs trūkuma vēstneši.

Ja sēžot krēslā pastāvīgi izjūti tirpšanu, kņudēšanu, vilkšanu kājās, kas liek praktiski visu laiku dīdīties, iespējams, ka cēlonis meklējams tieši dzelzs deficītā. Šo parādību sauc arī par nemierīgo kāju sindromu, ar to saprotot nekontrolējamu vēlmi kustināt kājas. Jo zemāks dzelzs līmenis, jo izteiktāk nemierīgo kāju sindroms izpaužas.

Sausas un saplaisājušas lūpas, plaisā lūpu kaktiņi – arī tas var norādīt uz dzelzs trūkumu organismā. Smagākos gadījumos saplaisājušie lūpu kaktiņi kļūst tik sāpīgi, ka apgrūtina padzeršanos, ēšanu un mīmiku, piemēram, pasmaidīšanu.

Vēl viens ne tik acīmredzams dzelzs deficīta simptoms ir izmaiņas mēlē. To dēvē par mēles iekaisumu jeb glosītu. Mēle kļūst dīvaini ļengana un sūrstoša, mēdz pietūkt, kārpiņas it kā nogludinās. Pietūkums var izraisīt grūtības sakošļāt un norīt ēdienu, skaidri izrunāt vārdus.

Par dzelzs deficīta riska grupām mēdz uzskatīt: sievietes reproduktīvajā vecumā; grūtnieces; mazus bērnus; veģetāriešus un vegānus. Vēl var būt kādas specifiskas saslimšanas, kā rezultātā ir traucēts pilnvērtīgs uzturvielu uzsūkšanās process, kā arī pēc operācijām vai traumām, kas saistītas ar palielinātu asins zudumu.

Tikai pēc pašsajūtas vien spriest par to, cik daudz dzelzs organismā varētu trūkt, būtu zīlēšana kafijas biezumos, tāpat arī nevajadzētu steigties profilakses dēļ sākt uz labu laimi izvēlētu vitamīnu kūri. Kā skaidro ārste, sporta uztura docente Centrālajā Vašingtonas Universitātē Kellija Pričeta, nesaprātīgā daudzumā lietojot šo elementu saturošus uztura bagātinātājus vai minerālvielu kompleksus, var gadīties to uzņemt par daudz. Sekas? Tādas nepatīkamas blakusparādības kā, piemēram, sāpes vēderā, vemšana, aizcietējumi vai pat daudz nopietnākas veselības problēmas. Tādēļ visobjektīvāko ainu, lai ārsts varētu plānot turpmāko taktiku, sniegs asinsanalīze.

Lai arī ieteicamais dzelzs daudzums lielā mērā atkarīgs no vecuma un veselības stāvokļa, vidēji diennakts uzturā sievietēm tie ir 15 mg, vīriešiem – 10 mg. Turklāt ne vienmēr nepieciešams ķerties pie sintētiskajiem līdzekļiem, reizēm pietiek ar korekcijām ēdienkartē. Lūk, kādi ir galvenie dzelzs avoti pārtikā: gaļa (sevišķi sarkanā), cūku un liellopu aknas, zivis, tomāti, bietes, zirņi, graudu maize, ķirši, melones, vīnogas, rozīnes. Protams, jebkuru neskaidrību vai jautājumu gadījumā noteikti jāvēršas pie ārsta.