Astoņi izplatīti mīti par vīrusa hepatītiem

Skaidro ''Veselības centrs 4'' klīnikas ''Anti-Aging Institute'' hepatoloģe Dr. Ieva Vanaga.

C hepatīta izplatība Latvijā ir augsta – pēdējo desmit gadu laika tiek atklāti ap 1,5 tūkstošiem jaunu C hepatīta gadījumu gadā, turklāt pārsvarā slimība tiek atklāta jau hroniskā stadijā. Taču priecē fakts, ka pēdējos gados reģistrēto gadījumu skaits nedaudz mazinās: 2016. gadā – reģistrēts 1971 gadījums, 2017. gadā – 1860, 2018. gadā – 1501, 2019. gadā – 1440, savukārt 2020. gadā – 1165 jaunatklāti C hepatīta slimnieki.

B hepatīts Latvijā ir retāk sastopams, tomēr katru gadu tiek atklāti vairāki simti jaunu gadījumu. Pēdējos gados atklāto gadījumu skaits ir nedaudz mazinājies, un jādomā, ka tas saistīts ar to, ka kopš 1997. gada Latvijā notiek jaundzimušo vakcinācija, skaidro ārste.

A hepatīta gadījumu skaits šobrīd Latvijā ir zems, un katru gadu tiek atklāti vien atsevišķi saslimšanas gadījumi. Nedaudz lielāka saslimstība tika novērota 2017.– 2019. gadā, kad tika reģistrēti vairāki desmiti saslimušo. Līdz 90. gadu vidum A hepatīts bija plaši izplatīts Latvijā, pēc tam saslimstība pakāpeniski sāka mazināties. Pēdējais nopietnais A hepatīta uzliesmojums Latvijā tika reģistrēts 2008.–2009. gadā, kad saslima vairāk nekā 5000 iedzīvotāju.

E hepatīta saslimstība Latvijā ir nemainīgi neliela – ik gadu tiek reģistrēti daži gadījumi, kas galvenokārt saistīti ar ceļošanu uz endēmiskiem reģioniem (Āfriku, Āziju u. c.).

Profilakses pasākumi ir atkarīgi no iespējamiem pārneses mehānismiem, kas dažādiem vīrusiem atšķiras, skaidro hepatoloģe Vanaga. B un C hepatīts galvenokārt izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Injekcijas un citas manipulācijas ar ādas vai gļotādas bojājumu tiek uzskatītas par visizplatītāko pārneses veidu. Lai infekcija netiktu izplatīta, svarīgi ievērot infekcijas kontroles pasākumus, īpaši veicot dažādas procedūras gan ārstniecības iestādēs, gan arī veicot manikīru, pedikīru, pīrsingu, tetovēšanu u. c. procedūras skaistumkopšanas salonos. Ja tiek veiktas manipulācijas, jālieto cimdi, pēc iespējas jālieto vienreizlietojamās adatas un instrumenti, jāveic atbilstoša instrumentu apstrāde. B un C hepatīts var izplatīties arī vertikālās transmisijas ceļā – no inficētas grūtnieces auglim vai dzemdību laikā, kā arī seksuāli transmisīvā ceļā. Šādā veidā hepatīta B vīrusa nodošana notiek astoņas līdz desmit reizes biežāk nekā hepatīta C vīrusa pārnešana. Heteroseksuālām personām, kas nemaina partnerus, risks inficēties ar C hepatītu ir neliels, taču risks pieaug, ja bieži maina seksa partnerus, ir grupveida sekss, kā arī homoseksuālu vīriešu vidū risks inficēties ir lielāks. Lai pasargātu sevi no iespējamas inficēšanās, jālieto prezervatīvs. Svarīgi arī nedalīties ar higiēnas piederumiem (manikīra piederumi, skuvekļi, zobu sukas u. c.). Īpaši liels risks inficēties ar B un C vīrushepatītiem ir lietojot narkotikas, ja tiek izmantotas kopīgas šļirces, adatas vai citas ierīces, ko izmanto narkotiku gatavošanas vai lietošanas procesā.

A un E hepatīts galvenokārt izplatās fekāli orālā ceļā, neievērojot atbilstošus higiēnas pasākumus. Vīruss var izplatīties, lietojot uzturā produktus vai dzerot ūdeni, kas piesārņoti ar A vai E hepatīta vīrusu, peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām. Vīruss var tikt pārnēsāts arī cieša fiziska kontakta laikā ar infekciozu personu, kā arī ar priekšmetiem, tāpēc īpaši svarīgi ir regulāri, īpaši pēc tualetes apmeklējuma, mazgāt rokas. Ar E hepatīta vīrusu var inficēties, arī lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātus dzīvnieku valsts produktus (gaļu un gaļas produktus, aknas), tādēļ nepieciešams svaigi gatavotus un jēlus produktus glabāt un gatavot atsevišķi, kā arī nomazgāt rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem. E hepatīts var tikt pārnests arī vertikālā ceļā – auglis var tikt inficēts, ja grūtniecības laikā māte saslimst ar E hepatītu.

Visefektīvākais profilakses veids, lai nesaslimtu ar vīrushepatītiem, ir vakcinācija, stāsta hepatoloģe. Vakcīnas ir pieejamas pret A un B hepatītu, taču pašlaik nav atklāta efektīva vakcīna pret C hepatītu. E hepatīta vīrusa infekcijas novēršanai ir izstrādāta un licencēta vakcīna Ķīnā, citās valstīs tā šobrīd netiek lietota. Savukārt, lai pasargātu sevi no D hepatīta, nepieciešams vakcinēties pret B hepatītu, jo cilvēks var inficēties ar D hepatītu tikai tad, ja viņa organisma ir B hepatīts.

A hepatīta vakcinācija ietver divas vakcīnas devas. Vakcinācija nodrošina aizsardzību visa mūža garumā. Savukārt B hepatīta vakcinācija ietver trīs devas, kuras pēc standarta shēmas nepieciešams saņemt 6 mēnešu laikā. Iespējama vakcinācija arī pēc paātrinātās shēmas, piemērām, ceļotājiem, lai ātrāk sasniegtu nepieciešamu aizsardzību pirms ceļojuma. Vakcinācija nodrošina aizsardzību visa mūža garumā.

Ir arī pieejama kombinēta vakcīna pret A un B hepatītu.

A un E hepatīta vīrusi parasti izraisa pašlimitējošu akūtu saslimšanu, kas norit bez nopietnām komplikācijām, un ir nepieciešama tikai atbalstoša simptomātiska ārstēšana. Pārsvarā A un E hepatīta slimnieki izveseļojas dažu mēnešu laikā, taču pilnīgas atveseļošanās periods var ilgt līdz pat sešiem mēnešiem. Ļoti retos gadījumos E hepatīts personām ar imūndeficītu var pāriet hroniskā formā. No E hepatīta īpaši jāuzmanās grūtniecēm, uzsver Vanaga. Grūtniecēm šī slimība parasti norit daudz smagāk, var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, augļa bojāeju, kā arī grūtnieču mirstība ir augsta (pat no 25 līdz 50 procentiem).

Vairums pacientu ar akūtu B vīrushepatītu atveseļojas divu līdz četru mēnešu laikā bez specifiskas terapijas, taču daļai attīstās hroniska slimības forma. Hroniska B hepatīta gadījumā pacientu veselības stāvoklis regulāri jākontrolē un nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti specifiski pretvīrusu līdzekļi, kam Latvijā ir simtprocentīga valsts kompensācija. Ārstēšana parasti ir ilgstoša.

Daļa pacientu ar akūtu C hepatītu spēj spontāni atbrīvoties no vīrusa bez terapijas, tomēr lielākoties attīstās hroniska infekcija. Hroniska C hepatīta ārstēšanai šobrīd Latvijā ir pieejami valsts apmaksāti, efektīvi tiešas darbības pretvīrusu līdzekļiem (DAA). Hroniska C hepatīta ārstēšanā vidēji ilgst 12 nedēļas.

Retos gadījumos pacientiem ar akūtu vīrushepatītu var attīstīties aknu mazspēja. Šādos gadījumos var būt nepieciešama aknu transplantācija, skaidro ārste.

"BENU Aptiekas" klīniskā farmaceite Ļubova Blaževiča stāsta, ka aptiekā no klientiem jautājumi par hepatītu nav bieži, vairāk tādus uzdod tie, kam ir kādi no simptomiem, piemēram, dzelte vai izmaiņas asinsanalīzēs. Farmaceite uzsver, ka vīrushepatītu terapijā ir ļoti svarīgi precīzi ievērot ārsta nozīmēto terapijas shēmu un papildu ieteikumus. Ārstēšana parasti ir ilgstoša, un tiek izmantoti specifiskie medikamenti, kuri var izsaukt noteiktas blakusparādības, tāpēc ļoti svarīga ir pacienta un ārsta abpusējā sadarbība un komunikācija.

Pēc vīrusa izcelsmes hepatītiem otrs biežākais veids ir intoksikācijas hepatīti, kad aknas ir bojātas ar toksiskām vielām – alkoholu, medikamentiem, narkotikām un citām ķīmiskām vielām. Ir daudz hepatotoksisko medikamentu – zāļu, kas negatīvi ietekmē aknu veselību, mazākā vai lielākā mērā bojā tās un noved pie aknu izmainītās darbības vai hepatīta. Visplašāk lietotie hepatotoksiskie medikamenti ir paracetamols, ibuprofēns un citi pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, antibiotikas – amoksicilīna un klavulānskābes kombinācijas, eritromicīns un citi, kā arī retāk izmantojamie medikamenti, piemēram, amiodarons, metotreksāts, izoniazīds, valprojskābe un citi.

Lietojot aknām toksiskos medikamentus, ir ieteicams papildus uzņemt medikamentus, kas pasargā aknas – hepatoprotektorus. To aktīvie komponenti ir no mārdadža iegūtais silimarīns, artišoka, lakricas, pienenes ekstrakti, fosfolipīdi, dažas aminoskābes un citas vielas.