Tēvs alkoholiķis, māte alkoholiķe. Tātad es arī?

Vai vecāku alkoholisms nogremdē?

Inga (vārds mainīts) dzimusi daudzbērnu ģimenē un ir vecākā no četrām atvasēm. Šogad sieviete svinēs savu 35. dzimšanas dienu, savukārt pēc dažiem gadiem varēs lepoties ar doktorantūras diplomu. Inga ir stipra, pašpietiekama un gudra persona, kuras bērnības un pusaudža gadu pieredze ietekmējusi to, kāds cilvēks viņa ir šodien.

Sieviete uzauga ģimenē, kurā vecākus gadu no gada alkoholisms savā varā ievilka aizvien spēcīgāk. Kā jau lielākā daļa no mums, arī Inga bērnību atceras fragmentāri, taču atmiņā iespiedušās reizes, kad tētis viņu vedis pastaigās uz parku. Pēc svaigā gaisā pavadītā laika viņi iegāja kafejnīcā, tētis meiteni palutināja ar kādu garšīgu kūciņu vai suliņu, savukārt sev mēdza nopirkt caurspīdīgo dziru mazajā glāzītē.

Inga stāsta, ka vecāki bija darba ļaudis. Protams, laiku pa laikam darbu nācās mainīt, jo alkohola lietošanas ietekmē par obligāto pienākumu mēdza piemirsties un priekšniecība ar šādu darbinieku nebija mierā. Pēc darba vecāki lielākoties vienmēr atgriezās mājās un – kopā vai atsevišķi – gremdēja savus dzīves pārdzīvojumus stiprajā alkoholā, kam sekoja arī skaļi strīdi un reizēm pat roku pacelšana. Ģimenes mājas laiku pa laikiem apciemoja likumsargi, un Inga atceras, cik paniskas bailes šo ciemiņu ierašanās viņā raisīja. Ne jau tāpēc, ka pārdzīvotu par mājas notiekošo. Meitene vienkārši ļoti, ļoti baidījās, ka policija viņai atņems mīļo tēti vai mammu. "Varbūt nebija izkoptas emocionālās inteliģences prasmes. Mamma tā vienreiz izteicās par omu, sakot, ka viņa ar mammu pa īstam nemaz nerunāja – tā, lai saprastu viņas emocijas un pieņemtu viņu pašu. Es domāju, ka dzeršana bija sava veida iespēja bēgt no realitātes, no sevis paša un savām sajūtām. No tā, ka jūties nesaprasts šajā pasaulē."

Skolas laiks Ingai bija visdažādāko emociju un notikumu pārpilns. Sieviete atceras, ka atzīmes gan viņai vienmēr bijušas salīdzinoši labas, un uz to meitene arī mērķtiecīgi tiekusies. "Es gribēju labi mācīties, jo cerēju sagaidīt paslavēšanu – no skolotājas vai mājās no kāda. Tā bija mana iekšējā motivācija, kas dzina uz priekšu, jo mājās man neviens nekad nelika obligāti mācīties. Es vienmēr izdarīju tik, cik pati."

Pamazām, ar katru mazo sasniegumu, Inga arvien vairāk aptvērusi savu potenciālu. "Jau vidusskolā izlēmu, ka gribu mācīties universitātē. Mājās par to nerunājām, māsa un brālis neaizgāja uz universitāti, arī vecāki bija bez augstākās izglītības. Viss sakrita tieši tā, kā cerēts. Tiku budžetā un izmācījos par to, ko gribēju, sakārtoju visu, lai dēls paliktu pie manis, pēc tam iestājos maģistros, dabūju labu darbu."

Alkoholisms Ingas mammu noveda pāragrā nāvē, savukārt tēvu – uz ielas. Viņa stāsta, ka tieši mammas un omes nāve bija pagrieziena punkts, kurā viņa saprata, ka paliek pilnībā un absolūti atbildīga vairs ne tikai par sevi, bet arī citiem saviem radiniekiem. "Parasti jau saka, ka vecākais ir tas, kurš šādās situācijās uzņemsies virsvadību un gribēs visu savest atkal kārībā. Toreiz es neredzēju, ka varētu būt citādi. Man šķita, ka ir jādara, jāpieskata, jārūpējas."

Šogad Ingai dzīve piespēlēja iespēju aprunāties ar psihologu, pie kura uz terapiju viņa turpina iet vēl aizvien. Lai gan ar alkoholu Ingai dzīvē problēmu nav – var iedzert dažas šampanieša glāzes saviesīgos pasākumos, var nedzert nemaz –, viņa vēlējusies, atliekot visas apkārtējās lietas malā, patiesi ieskatīties sevī un saprast, kā dzīvē pietrūkst līdz pilnai laimei un emocionālajai labklājībai.