'Pirmoreiz vēl taupīju dzemdībām. Pēc tam maksāju par traumatiskās pieredzes dziedināšanu'
Foto: Pexels
"Pirmais bērniņš man dzima 33 gadu vecumā. Šajā laikā biju izveidojusi lielisku karjeru, studēju prestižā augstskolā, vadīju uzņēmumu. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka varu visu. Kā teica mans treneris: nav vārda "nevaru", ir tikai "negribu". Es biju grūtniecības novērošanā vienā no labākajām Rīgas ginekoloģiskajām klīnikām. Tiesa, katra mana vizīte tur ilga minūtes 20 un būtībā bija tehniska. Tā kā man bija ļoti svarīgs komforts, apsvēru pat iespēju dzemdēt ar maksas ķeizargrieziena operācijas palīdzību. Turklāt man šķita, ka tas arī pasargās vagīnu no bojājumiem." Tā savu stāstu sāk Ilze (vārds mainīts), divu bērnu mamma, kura vēlas dalīties divos ļoti atšķirīgos stāstos par gatavošanos dzemdībām, pēcdzemdību periodam un notiekošajam tajā, uzsverot pašas atbildību visā. Viņa piedzīvojusi divas ļoti atšķirīgas pieredzes.

Tālāk Ilzes stāstījums. Viņa sargā savu otro dzemdību pieredzi kā pērli, tādēļ izvēlējās būt anonīma.

Kā es gatavojos pirmajām dzemdībām? Es teiktu, ka nekā. Izgāju četru nodarbību kursu, no kura neatcerējos tieši neko (starp citu, tieši kursa laikā mans vīrs beidzot visā nopietnībā aptvēra, ka mums būs bērns). Saņēmu daktera iedrošinājumu manā pēdējā vizītē pirms dzemdībām: "Tev ir viss, kas nepieciešams, lai labi dzemdētu!" Taisījos bērnu laist pasaulē tajā pašā stacionārā, kurā manai draudzenei bija nežēlīgas medikamentozas dzemdības ar ceturtās pakāpes plīsumiem, bet es atteicos ieklausīties viņas stāstā.

PirtsDzemdībasGrūtniecībaMājdzemdībasPsiholoģijaPirtīžas

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit