Atmest smēķēšanu man nozīmēja satikties ar sevi. Kā cigareti padarīt par pēdējo  (7)

Portāls "Psychologies" apkopojis pieredzes stāstus un speciālistu padomus par smēķēšanas atmešanu.

Kad tika pieņemts lēmums par aizliegumu smēķēt publiskās vietās, pamatā kafejnīcās, kur ir šādas norādes, es iegrimu pārdomās," atceras 37 gadus vecais Daniels. "Es izsmēķēju divas cigarešu paciņas dienā un dzīve bez tā man likās neiedomājama. Tādēļ, lai neliktos, ka es sevi moku, nolēmu atmest smēķēšanu, pirms šie ierobežojumi stājās spēkā.

Kā tas bija? Grūti teikt. Cīnos. Noturēties ir grūti. Es sev jautāju, vai es pareizi rīkojos, un pats sev atbildu – veselībai tā pilnīgi noteikti būs labāk, un esmu ieguvis arī zināmu vieglumu."

41 gadu vecā Jeļena nesmēķē jau divus gadus: "Man tas tā patika! Man ik mirkli pietrūkst cigarešu. Bet es turos un cenšos neatsākt smēķēt, jo atmešana notika ļoti grūti. Man liekas, ka man visu dzīvi pietrūks smēķēšanas. Es joprojām esmu smēķētāja, kura vienkārši neļaujas kārdinājumam un centīšos tā turpināt līdz mūža galam."

"Smēķētājs paliek par smēķētāju "līdz kaulam" vēl gadu pēc atmešanas – fizioloģiski, psiholoģiski, uzvedības un sociālā ziņā," stāsta Džakomo Mandžaračina, prezidents itāļu organizācijai cīņā ar smēķēšanu.

Tas nozīmē, ka cilvēks var atsākt smēķēt gan pusgadu pēc atmešanas, gan pēc 15 gadu pārtraukuma. Skumjas pēc tabakas pāriet lēni un grūti. Liela daļa no bijušajiem smēķētājiem dzīvo atmiņās par baudījumu, prieku un mierinājumu, kura sniedza cigarete.

Un tomēr viņi ik dienu cīnās ar kārdinājumu. Tā ir nebeidzama cīņa. Visi bijušie smēķētāji atzīst: atmest ieradumu viņiem prasīja milzu pūles. Bet tie, kuri spēja pārdzīvot mokošo atmešanas laiku, iemācījuši savu ķermeni dzīvot bez tabakas. Tie, kas uzvarējuši kārdinājumu, atzīst – viņu personība ir mainījusies, kad viņi tikuši vaļā no šī nelāgā ieraduma.

Visi bijušie smēķētāji atzīst savu vājumu tabakas priekšā. Nostaļģija pēc tās sniegtās baudas daudziem liedz atmest ieradumu uzreiz, vienā mirklī. Citiem raksturīgāka ambivalenta attieksme pret smēķēšanu.

36 gadus vecais Oļegs atmeta smēķēšanu pirms trim gadiem: "Mani visu laiku ieskāvuši smēķētāji. Reizēm es ievelku pāris dūmu, bet man sāk griezties galva. Tagad esmu pasīvais smēķētājs un man, jāteic, tas patīk."

40 gadus vecais Antons nav smēķējis jau gadu: "Nepaiet ne diena, kad es negribētu smēķēt. Bet es turos. Es atļauju sev smēķēt tikai īpašās situācijās – izsmēķēt cigareti kādā ballītē vai ciemos, es ilgi meklēju kādu pīpmani, lai no viņa dabūtu cigareti."

Smēķēšanu atmetušie izveido sienu starp sevi un cigaretēm. Pēc divdesmit gadu intensīvas smēķēšanas ar divām paciņām dienā, 42 gadus vecais Maksims tagad nepanes dūmus: "Es tajos nevaru paelpot, vienkārši smoku." Viņš pat nepieņem darbā smēķētājus.

"Agresija," turpina Mandžaračina, "parādās tikai atsevišķās situācijās. Runa ir par projektīvo fenomenu, kuru var labi kontrolēt: tas būtu tā, it kā jūs sodītu sevi caur citiem cilvēkiem."

Kādam tabaka ir baudījums, asociācija ar komunikāciju. Tādā gadījumā atmest smēķēšanu nozīmē atteikties no saiknēm, kas saistītas ar šo atkarību.

Stāsta 29 gadus vecā Alīna: "Atmetot smēķēšanu, es atteicos arī no alkohola, ballītēm, no atsevišķiem produktiem uzturā. Esmu teju atmetusi elpošanu..." Šis piemērs raksturo pilnīgu kontroli pār savu dzīvi, atteikšanos no teju visa sev tīkamā, tikai lai nesalūztu.

Faktiski visus moka viena un tā pati uzmācīgā ideja – atrauties. Visi bijušie smēķētāji vai, precīzāk, daudzi no viņiem, bez rezultatīviem mēģinājumiem atzinuši, ka tabaka ir spēcīgāka par viņiem. Tikai ļoti retos gadījumos rūdītam smēķētājam izdodas atmest smēķēšanu ar pirmo reizi – kā likums, vajadzīgi divi trīs mēģinājumi, lai uzvarētu atkarību.

Kādēļ ir tik grūti atmest smēķēšanu? Tādēļ, ka pieradumam ir fizioloģiska daba un ķermenis pieprasa savu ikdienas devu. Tomēr ar šo skaidrojumu nepietiek.

"Saskaņā ar statistiskiem datiem, 60 līdz 70 procenti smēķējošajām sievietēm un 30 procentiem – vīriešiem, ir psiholoģiskas problēmas un viņiem būtu vajadzīgs atbalsts, pat ja viņi nesmēķētu," skaidro Aldo Nagara, psihologs un direktors smēķēšanas atmešanas centrā, kurā izmanto hipnoterapijas metodi.

"Nikotīna devu uzņem, lai uzlabotu psiholoģisko stāvokli. Cigarete ir neparasta narkotika, kam ir anksiolītiskas un antidepresīvas īpašības. Terapija ir simptomātiska – smēķējot viss liekas vieglāk, taču problēmas nekur nepazūd. Kad atmet ieradumu, tad tu attopies aci pret aci ar savu trauslumu."
Tas ir iemesls, kādēļ konsultanti piedāvā psiholoģisko atbalstu tiem, kuri atmet smēķēšanu. Tiek izmantota arī taktika – lietots nikotīna plāksteris un antidepresanti.

Pirmie mēneši bieži vien ir paši grūtākie. Paverot aizkaru starp sevi un realitāti, cilvēki sāk uztvert ikdienas dzīvi tādu, kāda tā ir. Ar visām tās krāsām un drūmumu, bez papildus resursiem, izņemot tiem, kas rodami sevī.

"Es atmetu smēķēšanu, jo baidījos nomirt," turpina Jeļena, "taču tas ir kā salauzt kāju un pazaudēt kruķus. Es atkal attapos vienatnē ar savām bailēm. Man bija sajūta, ka man vienai ar visu jātiek galā, bez atbalsta un palīdzības.

Atmest smēķēšanu man nozīmēja satikties ar sevi. Man bija 35 gadi un bija pienācis brīdis pārskatīt dzīvi un kaut ko tajā radikāli mainīt. Smēķēšanas atmešana simboliski nozīmēja nostiprināt šīs pārmaiņas, uzsvērt lūzumpunktu."

Cigarete sniedz pārliecību, smēķēšana ir vesels rituāls: atvērt paciņu, izvilkt cigareti, piesmēķēt... Tas ir zināms dzīves ritms. To atmetot, ir no jauna jāorganizē savs laiks.

"Tagad es mazāk sapņoju," saka 36 gadus vecais Vladimirs, "bez smēķēšanas pauzēm es vairāk un labāk strādāju. Smēķēšana palīdzēja man domāt, taču bez tās es kļuvu aktīvāks, pamatīgāk un nopietnāk strādāju... un vairs nelidinos mākoņos."

40 gadus vecā Irīna un 42 gadus vecais Valērijs smēķēšanu atmeta kopā. Valērijs iepriekš dienā izsmēķēja divas paciņas, Irīnai pietika ar vienu. Reiz Valērijs nolēma tikt vaļā no kaitīgā ieraduma, bet Irīna sekoja viņa piemēram – viens no otra negribēja atpalikt. Viņi meklēja alternatīvas.

"Vispirms, lai būtu vieglāk," skaidro laulātais pāris.

Valērijam patīk fiziskā slodze – skriešana, velobraukšana, darbs dārzā, bet Irīna atrada mierinājumu ēdienā. Tā notiek ar daudziem bijušajiem smēķētājiem, kuri šādā veidā cenšas nomainīt vienu baudas avotu ar citu.

"Dažas reizes, kad es ievēroju, ka teju vai uzsprāgšu, es uzsmēķēju," atzīstas Jeļena. "Tagad, ja uznāk lielas dusmas, es dziļi elpoju. Vai izeju no istabas, it kā meklētu cigarešu paciņu. Es veicu tās pašas kustības, tikai ar citu iemeslu. Saprotu, ka nesmēķēšu."

"Dzīve bez tabakas padarījusi mani nopietnāku, mazāk priecīgu," secina 29 gadus vecā Polīna. "Taču man vairs nav vajadzīga cigarete, lai veidotu attiecības ar cilvēkiem, nomierinātu nervus vai cīnītos ar grūtībām."

40 gadus vecā Katrīna savukārt saprot, ka atturēšanās viņu spēcinājusi kā personību: "Smēķēšana palīdzēja man apvaldīt agresiju pret apkārtējiem. Tagad es esmu vairāk atslābusi un savākta."

Turklāt viņa atklājusi, ka daudzi mazi dzīves prieki, ko viņa saistīja ar smēķēšanu, ir pieejami bez tās – filmas skatīšanās vai vakariņas ar draugiem.

Atmiņas par smēķēšanu ar laiku mainās. Dzīve pārkārtojas. Pārvarējuši atkarību, parasti bijušie smēķētāji nedomā par to, ka speciāli aizkūpinātu cigareti un iekrist atkarībā.

"Kad es atmetu smēķēšanu, es kļuvu tuvāka cilvēkiem," noslēdz Jeļena, "agrāk es ik pēc 15 minūtēm smēķēju, pametu bērnus un draugus pie ēdamgalda."

Padomājiet par to – tabaka atdala smēķētājus no nesmēķētājiem, taču otro vienalga izrādās vairāk.