Zīdaiņu fēcēs ir vairāk mikroplastmasas nekā pieaugušo, noskaidrots pētījumā

Par mikroplastmasu uzskata plastmasas daļiņas, kas ir mazākas par pieciem milimetriem, bet bieži vien mikroplastmasa ir tik maza, ka ar neapbruņotu aci to pat nevar saskatīt, un tā ir visur – gaisā, ūdenī, augsnē, tostarp sastopama pat tādos cilvēka darbības šķietami maz skartos reģionos kā Arktika. Kā vēsta "The Guardian", mikroplastmasa dabā nonāk, atdaloties no lielākiem objektiem.

Kā liecina jaunākie pētījumi, mikroplastmasas klātbūtne konstatēta ne tikai putekļos, bet arī pārtikā, augļos un plastmasas pudelēs pildītā ūdenī, kā rezultātā tā atrodama arī dzīvnieku un cilvēku fēcēs.

Mikroplastmasas atstātās pēdas ir iespējams drauds veselībai, taču šis aspekts vēl ir maz pētīts. Nelielā Ņujorkas Medicīnas skolas pētījumā noskaidrots, ka mikroplastmasas koncentrācija zīdaiņu fēcēs ir 10-20 reizes lielāka, nekā tas ir pieaugušo gadījumā – jo īpaši PET jeb polietilēntereftalāta mikroplastmasa. PET izmanto tādu lietu kā tekstilšķiedru, ūdens pudeļu un telefona vāciņu ražošanā, vēsta portāls.

Arī viens no pētījuma autoriem, Medicīnas skolas profesors Kuruntačalams Kanāns norāda uz mikroplastmasas negatīvo ietekmi uz veselību. "Mums jādara viss iespējamais, lai samazinātu ietekmi uz bērniem. Viņiem paredzētajiem produktiem jābūt izgatavotiem bez plastmasas klātbūtnes."

Aprēķināts, ka cilvēks vienas nedēļas laikā var uzņemt līdz pat pieciem gramiem mikroplastmasas. Daļu no tām nemanāmi uzņemam caur gremošanas sistēmu un izvadām ar fēcēm, savukārt citas uzkrājas ķermeņa orgānos. Nesenākie pētījumi liecina, ka tieši šādā veidā mirkoplastmasa var nonākt arī asinsritē, kā arī norāda uz iespējamu mikroplastmasas "pārnešanu" no paaudzes paaudzē (grūtniecības laikā no mātes uz bērna placentu).

Pētījumā piedalījās seši zīdaiņi, 10 pieaugušie un trīs tikko dzimuši mazuļi, kuru gadījumā tuvāk pētītas viņu pirmās fēces. Kanāns un viņa komanda pievērsa uzmanību divām labi zināmām mikroplastmasām – PET un polikarbonātam, un katrā no paraugiem konstatēta vismaz vienas mikroplastmasas klātesamība. Pētījumā arī noskaidrots, ka polikarbonātu daudzums gan zīdaiņu, gan pieaugušo fēcēs bijis ļoti līdzīgs, savukārt lielākā atšķirība konstatēta tieši PET mikroplastmasas daudzumā (10-20 reizes vairāk).

Kanāns uzsver, ka sākotnēji šis atklājums viņu un komandu pārsteidzis, taču pēcāk lūkots atrast galveno PET mikroplastmasas avotu. Secināts, ka pie vainas varētu būt bērniem ierastā "mutes kultūra" – rāpošana uz paklājiem un dažādu tekstilizstrādājumu košļāšana. "Tāpat arī dažādi produkti, kurus bērni izmanto – zobgraužņi, plastmasas spēļmantiņas, pudelītes, galda piederumi, piemēram, karotes."

Šī pētījuma rezultāti apstiprina to pašu, ko iepriekšējās izpētes par mikroplastmasu cilvēku izkārnījumos, sacījis Skots Kofins, "California State Water Resources Control Board" pārstāvis, kurš gan šajā pētījumā nepiedalījās. Kā visprecīzāko problēmas izpēti viņš caur Vageningenas universitātes zinātnieku veikto pētījumu, ar kuru plašāk vari iepazīties šeit.

Kofins norādījis, ka augstāk aprakstītajā pētījumā nav ņemta vērā mikroplastmasas uzkrāšanās orgānos, jo pilnībā simtprocentīga izvadīšana ar izkārnījumiem ir maz ticama. Tieši šī iemesla dēļ mikroplastmasas kopējais daudzums varētu būt lielāks. Speciālists norādījis, ka šis aspekts un vēl citas detaļas nākotnē jāturpina pētīt.

Kā viens no iespējamajiem klupšanas akmeņiem šādos pētījumos tiek minēts piesārņojums, paralēli pētot fēces un mikroplastmasu (piemēram, piesārņojums no pamperiem, arī zinātniskā aprīkojuma). Rezumējot – kā mikroplastika "dzīvojas" cilvēka organismā, pagaidām vēl ir mazs saprotams, taču šis pētījums devis ļoti nepieciešamos provizoriskos datus, sacījis Kofins.