Nāve, kas dod dzīvību: kāpēc mēs joprojām nevēlamies par to runāt  (1)

Raksts no mūsu kolēģiem Lietuvā, portāla Delfi.lt.

"Ziniet, es būšu atklāta: es daudzkārt esmu dzirdējis, ka daudzi cilvēki gaida donoru un viņu dzīvība ir atkarīga tikai no tā, vai tuvākajā laikā viņiem tiks ziedots piemērots orgāns. Es nebaidos no tēmas par nāvi, es priecājos, ja kādam ir donora karte orgānu ziedošanai, ko izmantot gadījumā, ja iestājas smadzeņu nāve. Tagad es sev šobrīd jautāju, kāpēc man pašai vēl nav donora kartes?... Tāpēc pēc šīs intervijas pirmais darbs, ko darīšu – aizpildīšu iesniegumu orgānu ziedojuma piekrišanai. Es par to jau runāju ar saviem mīļajiem, viņi šo manu lēmumu pieņēma ļoti pozitīvi. Es esmu par ziedošanu un aicinu ikvienu to pieņemt. Nāve var dot dzīvību. Cik vienkārši un vienlaikus – īpaši," saka V. Šapa.

Vai Lietuvā mainās nāves kultūra?

Sabiedrība joprojām uzskata, ka nāves tēma var būt aktuāla tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem vai smagi slimiem, bet bailes no nāves, vēlme par to runāt var būt aktuālas gan bērniem, gan jauniešiem. Mums joprojām šķiet, ka mēs aizsargājam otru, nerunājot par nāvi, bet patiesais nerunāšanas iemesls ir mūsu pašu bailes. Bailes atrasties slimnieka tuvumā, bailes runāt par šķiršanos. Tāpēc, tiklīdz dzirdam vismaz mājienu par nāves tēmu, mēs cenšamies pēc iespējas ātrāk pāriet uz citu tēmu, sakot: "Lai ko jūs teiktu, jūs atgūsieties, viss būs kārtībā" vai "Kā tev var būt tādas domas, tu esi tik jauns un stiprs" un tā tālāk. Īpaši grūti ir vecākiem, kuru bērni ir smagi slimi un sāk jautāt par nāvi. Vecāki nerunā, jo vēlas bērnu pasargāt no smagām sarunām, lai gan eksperti skaidri norāda, ka runāšana par nāvi šādā situācijā bērnam nekaitēs, gluži pretēji, palīdzēs.

Mēs gandrīz neko nezinām par nāvi, bet viens ir pilnīgi skaidrs: tiklīdz dzimst dzīvība, nāve ir blakus. Tas ir neizbēgami. Nemaz nerunājot par to, ka mēs nevarēsim izbēgt no nāves. Nerunājot mēs zaudējam iespēju saprast, kā jūtas tie, kuriem tēma ir svarīga, mēs zaudējam iespēju palīdzēt kādam justies emocionāli labāk. Runāšana samazina bailes, psiholoģiskas sāpes, vientulību.

Vai sabiedrības attieksme pret nāvi var ietekmēt attieksmi pret orgānu ziedošanu?

Var. Bieži vien mēs neļaujam mīļajiem pat runāt par to, kā viņi vēlētos tikt apbedīti, tāpēc ir saprotams, ka orgānu ziedošanas tēma var būt arī biedējoša.

Orgānu ziedošanas un transplantācijas process nav iespējams bez donoru orgāniem, kamēr zinātne nav atradusi alternatīvu. Tas ir process, kurā viena cilvēka nāve pagarina citu – pat ne viena cilvēka! – dzīvi. Vai šajā gadījumā par nāvi varētu runāt kā par iespēju kādam, nevis neveiksmi?

Nāve nav ne veiksme, ne neveiksme – tā ir vienkārši galība, kas ir neizbēgama. Izvairoties no nāves tēmas, mēs no tās dabiski baidāmies, un nāvi ir grūti pieņemt. Mēs mainām vārdu "nāve" uz "aiziešana", runājam par kapu apmeklēšanu un sakārtošanu, bet ne par dzīves trauslumu un gatavību sastapt nāvi – savu vai mīļoto cilvēku.

Mirušā tuviniekiem, pie kuriem mediķi vēršas pēc orgānu ziedošanas, ir grūti pieņemt pašu nāves faktu. Kāpēc? Varbūt sēru posmi "veicina" nāves fakta noliegšanu? Galu galā, pārdzīvojot mīļotā zaudējumu, cilvēks piedzīvo vairākus posmus: šoku, noliegumu, dusmas utt. Un mēs runājam par orgānu ziedošanu, kad cilvēks pārdzīvo nāves nolieguma stadiju...

Kad cilvēki piedzīvo ļoti traumatisku notikumu, un tuvinieka nāve, protams, tāda ir, katrs jūtas citādāk. Šīs sajūtas nav iespējams salīdzināt, nav iespējams izmērīt sāpju intensitāti, jo mēs redzam tikai cilvēka ārējo reakciju. Nāves priekšā daži var šķist pilnīgi salauzti, citi, gluži pretēji, mierīgi un koncentrēti. Bet mīļotā zaudēšana sāp visiem, un šīs sāpes izraisa vēlmi noliegt notikušo. Noliegšana ir pagaidu aizstāvība, kuru vēlāk aizstāj izlīgums. Pirmajā brīdī noteikti nav viegli pieņemt lēmumu par ziedojumu. Ja līdz šim brīdim cilvēki runātu par nāvi, mīļajiem būtu vieglāk runāt gan par ziedošanu, gan par savām izjūtām.

Sabiedrībai joprojām ir grūti saprast, ka smadzeņu nāve, kam seko orgānu ziedošanas iespēja no miruša cilvēka, ir zemes ceļojuma beigas. Kad smadzeņu nāve ir diagnosticēta, cilvēka atveseļošanās vairs nav iespējama. Mediķu skaidrojumi, ka reanimācijas nodaļā atbalsta pasākumi šādu cilvēku orgānu mākslīgai svarīgo funkciju uzturēšanai, lai tos vēl varētu paņemt un pārstādīt, bieži vien ir nepietiekami. Vai tādā gadījumā būtu piemēroti vārdi, ka nāvei ir jēga glābt citas dzīvības?

Tuvinieka tikšanās ar psihologu, kurš bez bailēm varētu runāt par nāvi, būtībā sniegtu iespēju atvērties, runāt par savām bailēm, domām un jūtām. Izteiktās jūtas atvieglo ciešanas, ļauj pašam nosaukt to, no kā baidies, kādas ir tavas bailes, ko nozīmē šķiršanās no tuvā cilvēka. Tikai runājot par nāvi kā neizbēgamu, mēs varam saprast, ka tas ir ne tikai zaudējums, bet arī jauna pieredze, tuvajam cilvēkam iespēja nobriest. Ja cilvēks, būdams dzīvs, ir paudis piekrišanu orgānu ziedojumam, viņa tuviniekiem pēc viņa nāves ir vieglāk izlemt, vai to atbalstīt. Ja šāda piekrišana nav izteikta, ja tuvinieki nezina viņa gribu attiecībā uz orgānu ziedošanu, lēmums jāpieņem pašiem tuviniekiem.

Vai mūsu tautas mentalitāte vedina runāt par nāvi vai tā joprojām ir tabu tēma? Kāpēc tas tā ir un kā to var mainīt? Vai ir iespējams mainīt?

Mēs varam un vajadzētu mainīt valdošo attieksmi, kas ne tikai nepalīdz, bet kaitē. Kā to izdarīt? Mācīties. Pirmkārt, mums jāmaina jautājums "Vai mēs runājam par nāvi?" uz jautājumu "Kā runāt par nāvi?" Vēl nesen bija populārs uzskats, ka jautāt cietušajai personai par tuvinieka izdarīto pašnāvību ir ļoti slikti, jo šāds jautājums var likt viņam pašam izdarīt pašnāvību. Šis mīts tagad izskan arvien retāk, taču tas daudzus gadus nav palīdzējis, bet kavējis pašnāvības problēmas risināšanu. Sabiedrības izglītība un iegūtās zināšanas ir guvušas spēcīgu izrāvienu šajā jomā. Pēc analoģijas ar nāves tēmu: bailes runāt ar mīļoto par nāvi ir mūsu pašu bailes. Mēs varam šīs bailes mazināt, mums jāiemācās tās atpazīt, pārvarēt, runāt.

Vecie cilvēki par nāvi runā vieglāk un vienkāršāk – viņi pat plāno savas bēres, sagatavo vajadzīgo tām un izsaka savas vēlmes saviem mīļajiem. Jaunāki cilvēki izvairās no šīs tēmas. Vai ir jēga izvairīties no tā, kas kaut kad būs neizbēgams?

Es teiktu, ka veci cilvēki, visticamāk, signalizē, ka vēlas runāt par nāvi, bet ļoti reti atrod kādu, kas ar viņiem par to runā – jau pieminēto baiļu dēļ. Tam, ka nerunājam par nāvi ar bērniem un jauniešiem, ir sekas: ja viņš mēģina vairākas reizes runāt par nāvi ar dažādiem cilvēkiem un viņi sarunu aptur un noliedz šo jaunā cilvēka vajadzību, viņš vienkārši pārstāj par to runāt un paliek viens ar savām domām. Ja cilvēks pārstāj runāt par šo tēmu, tas nekādā veidā nenozīmē, ka viņš pārstāj domāt.

Vai var teikt, ka nāves neatzīšana ir norma sabiedrībā, kurā ir iesakņojies jaunības, skaistuma, veselīga dzīvesveida kults? Tas it kā rada nemirstības ilūziju, cenšoties ieaudzināt, ka mūžīgi būsim jauni, skaisti un veseli.

Nāves tēmas noliegšanai nav nekāda sakara ar nāvi. Tā nāks. Visi agrāk vai vēlāk mirs. Mīļotā nāve ir ne tikai sāpes, bet arī atgādinājums par dzīves pagaidu raksturu, ļaujot domāt: "Kā man dzīvot? Kādas ir manas dzīves prioritātes? Ko es dzīvē saņēmu un ko es devu?"

Vai ir iespējams "pieradināties nāvei", lai būtu vieglāk pieņemt liktenīgo brīdi? Vai var teikt, ka nāves faktu ticīgie vieglāk pieņem?

Lai pieradinātu sevi nāves iespējamībai, jārīkojas, nevis jāgaida. Lūgšanās ticīgie pastāvīgi atgādina par savu pagaidu klātbūtni uz šīs zemes. Ja viņi to saprot un ne tikai atkārto lūgšanu, viņiem vajadzētu vieglāk pieņemt nāvi.

Kādus vārdus varētu izmantot, lai uzrunātu tos, kuri nelabprāt pieņem iespēju, ka viņš vai kāds tuvinieks varētu pēc nāves ziedot savus orgānus? Lai, izšķirīgā brīdī, būtu vairāk cilvēku, kas palīdzētu ar orgānu ziedošanu?

Ziedošanu varētu veicināt stāsti, kuros atklāj, kā vienas personas vai viņa tuvinieku apzināts lēmums ir izglābis vairāku cilvēku dzīvības. Ir jāmudina domāt, ka arī es, mani mīļie cilvēki, esam neaizsargāti: ja nu dzīve kādā brīdī ir atkarīga ne tikai no medicīnas progresa, bet arī no citas personas lēmuma atbalstīt ziedojumu?