Neredzamais ienaidnieks. Kā atpazīt cukuru produktos, un kāpēc ir kaitīgi tā aizvietotāji

Par visuresošo cukuru, kā to atpazīt marķējumos uz iepakojumiem, ar ko to aizvietot un kādas problēmas var "uzēst" ar viltīgajiem ogļhidrātiem, "Delfi" stāsta asociētā profesore, dietoloģe Laila Meija.

Kur un kā slēpjas cukurs

Cukurs ir visur: ogās, augļos, dārzeņos, pat tomātos, graudaugos, kā arī pienā laktozes veidā. Taču no šiem cukuriem nevajag baidīties – produktos, kuros ir dabīgais cukurs, ir arī vērtīgās šķiedrvielas, vitamīni, antioksidanti un minerālvielas. Tas ir vērtīgu vielu kokteilis. Toties, mielojoties ar medu, gan jāievēro mērs – tas ir koncentrēts produkts. Lielās devās to ēst nebūtu vēlams.

Īpašu uzmanību dietoloģe vērš uz modernajiem konditorejas izstrādājumiem un saldējumu, kuri cukura vietā satur glikozes-fruktozes sīrupu (high fructose corn syrup — HFCS), kas izgudrots pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tas ir lētāks, tehnoloģiski izdevīgāks un ērtāks, taču kaitīgāks par cukuru.

Atbilstoši PVO ieteikumiem cukura diennakts norma nedrīkst pārsniegt 50 gramus, bet vislabāk – 25 gramus. "Es uzskatu, ka arī 25 grami ir par daudz," saka Meija. "Vienā tējkarotē ir apmēram 5 grami, bet diennakts normā iekļauts viss cukurs – gan tas, ko mēs pievienojam tējai vai kafijai, gan tas, kas atrodams dažādos produktos."

Eiropas Pārtikas drošības aģentūra (EFSA) šobrīd izstrādā jaunus normatīvus, ņemot vērā ekspertu viedokļus no visas pasaules, tai skaitā Latvijas. Un svaru kausi jau sliecas uz tiem pašiem 25 gramiem diennaktī.

Latvijas iedzīvotāji gandrīz iekļaujas šajā normā. Pēc BIOR pētījuma datiem, vīrieši mūsu valstī katru dienu patērē 30–32 gramus cukura, sievietes – 23–28 gramus. Tomēr, kā norāda Laila Meija, nevar apgalvot, ka šie dati ir precīzi, – nav ziņu par visiem ražotājiem, produktiem un to sastāvu.