Emocionālā un sociālā inteliģence: trauslais, bet kritiski nepieciešamais dzīves pamats

Turpinājumā iepazīsties ar apkopotajām atziņām no sarunu festivāla "LAMPA" sociālā projekta "Neklusē" diskusijas, kas var noderēt gan vecākiem, gan pedagogiem, gan sabiedrībai kopumā.

Līdz šim sabiedrības vidū augsti vērtēja tos, kuriem augsts IQ, taču aizvien plašāk izskan viedoklis, ka tik pat svarīga ir arī cilvēka emocionālā inteliģence (EI). Emocionālā inteliģence ir spēja saprast un pārvaldīt savas, kā arī citu cilvēku emocijas. "Sociāli emocionālā attīstība ir integrāla un neatņemama cilvēka kopējās attīstības daļa, kas sākas jau no brīža, kad māmiņa ir gaidībās, kā arī uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas. Tas nozīmē, ka gan fiziskā, gan kognitīvā, gan sociāli emocionālā attīstība notiek vienlaicīgi un ir neapturams process," pauž Baiba Martinsone, Latvijas Universitātes profesore.

Sociāli emocionālās prasmes iedalās piecās lielās grupās:

Sociāli emocionālo prasmju attīstīšanā svarīgs nosacījums ir jau agrīna attiecību veidošana ar bērnu. Tas ietekmē, kā regulējam un apzināmies savas emocijas. Ņemot vērā, ka mazam bērnam vai nu vēl nav, vai arī ir nepietiekamas pašregulācijas spējas, ir svarīgi, ka klāt ir piesaistes persona – vecāki, kas spēj palīdzēt regulēt emocijas un veicināt izpratni, izskaidrojot un veltot laiku, lai bērnu uzklausītu. Savukārt pirmsskolas vecuma bērnus jāmāca izskaidrot savas emocijas dažādās situācijās mutvārdos.

Ne velti pastāv plaši izplatītais uzskats, ka bērni ir vecāku spogulis. Tamdēļ vecākiem ir svarīgi sākotnēji parūpēties pašiem par sevi, lai pilnvērtīgi spētu palīdzēt bērniem. Lai arī šķiet, ka bērni īsti vēl neko nesaprot, viņi kā mazi sūklīši absorbē visu, kas notiek apkārtnē. Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs piebilst: "Vislabākais, ko vecāks var darīt, lai palīdzētu bērnam tikt galā ar viņa emocijām, ir sākotnēji tikt galā ar savām emocijām. Ja vecāks pats nevar noregulēt savas emocijas, tad viņš nespēs regulēt arī sava bērna emocijas, jo psihopatoloģijas nodošana notiek caur piesaistes attiecībām."

Bērna pirmajos dzīves gados spēcīgāko lomu sociāli emocionālo prasmju attīstībā spēlē vecāki un tuvākā ģimene. Katram vecuma posmam ir ne tikai savi uzdevumi, bet arī nozīme tajā, lai bērni izaugtu par inteliģentiem, spējīgiem un empātiskiem pieaugušajiem. Tādēļ līdzko bērns sāk iet dārziņā vai skolā, daļu šīs atbildības jāuzņemas arī skolotājiem, audzinātājiem, pulciņu vadītājiem un sabiedrībai kopumā.

Jau pirmsskolas un skolas vecumā vecākiem ir jāpauž pozitīva attieksme pret izglītību, kas ietver interesi par bērna pieredzi bērnudārzā vai skolā, cieņas izrādīšanu mācību iestādei, konfliktu risināšanu ar audzinātāju vai skolotāju, tajā neiesaistot bērnu. Vecāku galvenais uzdevums ir ar savu piemēru rādīt modeli, kā rīkoties dažādās stresa situācijās, lai bērns redzētu, kā risināt ikdienišķas problēmas. Tostarp, ka visi bērna audzinātāji savstarpēji izturas ar cieņu.

Ar teorētisku zināšanu apguvi skolas solā vairs nav gana. Jaunā kompetenču pieeja izglītībai paredz to, ka mācību programmai jāaptver arī sociāli emocionālo mācīšanos. Mācībspēkiem ir jāpievērš īpaša uzmanība attiecību veidošanai ar skolēniem, lai šīs prasmes "iedzīvinātu". Viens no veiksmīgākajiem piemēriem, ko bez maksas var izmantot jebkurš skolotājs Latvijā, ir Skola2030 izdotais metodiskais līdzeklis "Sociāli emocionālā mācīšanās. Nodarbību plāni 1.-12. klasei" (Martinsone, Niedre, Bērziņa, 2021).

Cits veids, kā skolotājs var palīdzēt klasē attīstīt skolēnu sociāli emocionālās prasmes, ir mācību stundu laikā izmantot emociju vārdus, diskutēt par to pārvaldīšanu un stresa vadīšanu. Skolotājs ar dažādu tēmu aktualizēšanu var veicināt diskusiju kultūru, veicinot viedokļu daudzveidību un savstarpēju sadarbību. Ieteicams izmantot tā saukto nogaidīšanu, līdz uz skolotāja uzdoto jautājumu atbildēs vismaz 3 bērni, nevis steigties tālāk pēc pirmās atbildes. Pacietība palīdzēs iedrošināt iesaistīties gan ātrāk, gan lēnāk domājošus bērnus, veicinās savstarpēju cieņu un visu bērnu sociāli emocionālo attīstību.

Attālinātā vai hibrīdmācīšanās procesa laikā lielākais izaicinājums ir nodrošināt visu iesaistīto pušu veiksmīgu sadarbību. Kā atzīst Emīls Ūdris, klīniskais psihologs un Kārlis Andersons, Pārdaugavas Montesori sākumskolas direktors, vecākiem ir jāpalīdz bērnam saprast, kur gūt informāciju, ar ko sazināties, lai mācītos attālināti, taču skolotājiem un vecākiem vajadzētu stiprināt attiecības savā starpā, lai nodrošinātu pilnīgu informācijas nodošanu, lai veidotu veselīgu vidi un savstarpējo uzticību.

Pētījumi liecina, ka starp mobingu un emocionālo inteliģenci pastāv korelācija, kas liecina – jo emocionāli inteliģentākas ir mūsu atvases, jo mazāka iespējamība, ka tie kļūs par mobinga upuriem vai pāridarītājiem. Šī gada 20. un 21. oktobrī sociālais projekts "Neklusē" aizvadīs sarunas ar psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini par vecumposmu atšķirībām, vecāku un skolotāju lomu mobinga preventīvā novēršanā, kā arī praktiskiem ieteikumiem, ko darīt vecākam, ja bērns ir iesaistīts mobingā, un ko darīt skolotājam, ja klasē ir mobings. Vecāki un skolotāji aicināti pievienoties "Neklusē" sarunām ar psihoterapeitu "Neklusē" "Facebook" lapā.

Pilnu sociālā projekta sarunu festivālā "LAMPA" vari noskatīties šeit.