Bērnu psihosomatika. Lieciet mierā mātes!

Pieņemu, ka mammu biedēšana sākās no laikiem, kad populārajā psiholoģijā daudz sāka runāt par formulu "visas slimības ir no galvas". Ja zinām, ka pamatā jebkurai slimībai ir kāda psiholoģiskā problēma, tātad to vajag atrast. Bet, kad izrādījās, ka bērnu neuztrauc materiālās problēmas, ka viņš neizjūt tādu nogurumu un milzu resursu ierobežojumu kā pieaugušie, viņam nav seksuāla rakstura problēmu, viņš vēl nav tik ļoti iesaistīts sociālajā dzīvē, lai viņam būtu tādi un kompleksi un pārdzīvojumi, kurus pieaugušie sakrāj gadiem, radās apjukums – vai nu iemeslu traktējums nav pareizs (kā gan negribas tam ticēt) vai arī problēma ir mātē (kā gan citādi to izskaidrot?). Jā. Bērns patiešām lielā mērā ir atkarīgs no mātes, viņas noskaņojuma, uzvedības u.tml. Bieži vien bērns iezīž problēmas jau ar mātes pienu, caur hormonālo sistēmu; ir sava daļa nozīmes tam, ka māte nevar sniegt resursus un apmierināt kādas bērnam nepieciešamās vajadzības; ir aspekti, kuros bērns cieš no vecāka noguruma, nezināšanas, neizpratnes u.tml. Taču mūsdienu sabiedrības problēma ir tajā, ka tiek akcentēts – "visas slimības ir no galvas", bet "bērnu slimības ir no viņa vecāku galvām". Vēl kāds traktē – labākajā gadījumā tā ir karma, mācība un pieredze, sliktākā – sods, kļūdu atstrāde... Te nu es nevaru palikt malā. Jo, pirmkārt, ir svarīgi saprast tiem, kas patiešām interesējas par psihosomatiku un grib strādāt ar sevi, – ne visas slimības ir no galvas! Un pat ne 85 procenti, kā daudzi raksta.